*** *** *** *** ***

Reiz sapnī redzēju savu vecomāti. Viņa mācīja pīrāgus cept. Vecaistēvs gāja zirgu pārsiet. Mostoties tik SILTI bija. Reiz sapnī redzēju veco Ziediņu māju. Un otru vecomāti. Un vecaistēvs gultā gulēja. Vecais Emīls – vārdos skarbs. Tādi strēlnieki ir kas nāvi savām acīm ir redzējuši. Un tai no nagiem savas dzīves izplēsuši. Lai pēc kara nāktu MĀJĀS.  Tik tajās PAVARDS AICINA sēst pie galda.

Ir gājuši daudzi gadi. Vecais Emīls jau sen kā sēž pie cita galda. Turpat viņam blakus ir sieva Marija. Arī jau viens no dēliem – Jānis. Un meita Mirdza. *

Stāsts par MĀJĀM. Kurās tēvs  un māte gaida. Reiz sapnī redzēju savu mammu. Viņai baltais lakatiņš galvā. Ir gājuši gadi no tā sapņa GAIŠĀ. Viņa ir blakus man. Šodien un vakar un rīt. Un arī būs vienmēr. Pār vaigiem asaras rit. Atskatos sev pār plecu. Krustmāte ir tur, un vecais Emīls. Viņi smaida un labu vēlē. Tur ir Omīte. Tur es redzu visu saimi. Visu dzimtu. Liels saimes galds. UN IR TIK GAIŠS.  

2008.gada aprīlis

 *arī nu jau Ausma, Liesma, Anna, Aija.

*** *** *** *** ***

 Trejiem žuburiem liepa auga. Trejām takām medus tecēja žuburu svecēs. Trejas bites sveču gaismu salasīja. Salasīja, pāri meta trejām upēm. Trejām upēm, trejiem krastiem. Šaisaules krastā, viņsaules krastā un pie Dieviņa nama durvīm. Trejas sveču gaismas savijās vienā dzīparā. To vienu Laima vija, to otro Kārta un to trešo Dēkla. Trejas dievietes savija vienā kamolā. Atdeva mīļajai Mārai.

 

Mīļā Māra auda villainīti. Rakstu pēc raksta, kārtu pa kārtai, ierakstīdama savu vēlējumu. Trejiem ceļiem iet – nemaldīties, kas rītā, kas vakarā, kas Mēness takā uz aku ejams. Trejas gaismas turēt pavardā – no oglītes dzirkstelītes, no Saulītes vainadziņa un Dieva dārza paša viducīša. Treju bišu medu ēst – priežu sila sveķu rūgteno, liepu ziedu saldeno un rudzu vārpu spēka medu. Trejus ūdeņus dzert – meža avota zem priedes saknēm, baltās smilts tecētāju un dzimtās sētas akas dzidro ūdens malku.