Mēs izejam CAURI Laika vārtiem.
Gan Tu, gan es un sen jau vairs ne tādi kādi bijām, sen agrāk. Tad,
toreiz Laikam sākoties pasaulē šajā. Vai Laiks tagad beidzas? Protams
ne. Tas vienkārši top citāds. Un ik katrs cilvēks savā vietā stājas.
Īstajā vietā. Kuram lemts maizi cept un kuram pienu zemē liet. Kādam
baltas dūjas palaist pasaulē plašā, ar vēsti pašu svarīgāko. Kāds cits
zemē sēklas kaisa jau sniega kupenās, nespēdams pavasari gaidīt.
Piemirstot gan, ka sēklai ir cits laiks lemts ar zemi kopā sajaukties.
Šodien
ir diena balta, balta. Sveču gaismā pielāsojusi līdz pašai apvāršņa
tālākajai malai. Pastiep savu plaukstu un es Tev došu vienu gaismas
lāsi. Taču apstājies pie tā ceļa pagrieziena, kurš vilina ar saldām
smaržām. Redzu kā pie tā tuvāk nākot, Tava gaismas lāse sāk klusām,
lēnām gaismu zaudēt. Palsa migla sāk Tavus plecus vairāk un vairāk
skaut. Un dīvainas balsis sauc, aicina, vilina, māna pa šo ceļu tālāk
doties. Kaut kur, kur Laiks top tik lēns un smags, ka Tavi soļi pazust
var no pasaules kartes. Ne vairs tos smilšu gālēs atrast varēs, ne kalnu
grēdās augstajās. Ne akmens rakstu zīmēs, ne uguns dzīvajā elpā Tava
elpa līdzās būs. Apstājies pie ceļa tā, kurā Tava gaismas lāse sāk
lēnām, klusām dzist.
Balta, balta diena šodien pār
pasaules telpu sāk gaismot, plūst, pieskaroties Taviem pleciem, acīm,
plaukstām, pēdām. Gaiss viegli, viegli viļņus met. Vieglāk par vēja
nopūtu un vieglāk par sniega pārslas pieskaršanos zemei. Tava GAISMAS
lāse plaukstā sāk mirdzēt, starot, lāsmot, aicināt, saukt. Doties CAURI
Laika vārtiem. Nu ir laiks! Īstais laiks. Dodies…
Ieviņa, 21. - 23.decembris, naktīs ieklausoties pasaules elpā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru