Tik DZIDRI zilas debesis. Atkal man pār galvu lēni
slīd. Pretī pavasarim un jaunai vasarai. Pretī jauniem sapņiem … cilvēku
dvēselēs, kuras Dievs no Laika sākuma ir
apveltījis ar ko skaistu, ar ko dievišķu. Cilvēki to ir nosaukuši vārdā kādā,
kas tomēr, tomēr ir atblāzma vien no visas dailes, kuru Dievs cilvēkam deva.
Deva, skaidri zinot, tieši TO cilvēki meklēs visvairāk un sauks visvairāk
pasaulē plašajā. Tās DZIDRI zilās debesis un ne jau debesu tālēs, bet paši
savās sirdīs meklēs. Maldīsies un sauks miglā, lietū, vētrā, saules pielietās
pļavās. Savās mājās meklēs istabās, savu dārzu krāšņajos ziedos lūkosies. Un
bieži tas būs tukšām acīm pasaulē lūkojoties. Un bieži tas būs otram cilvēkam
acīs lūkojoties un tajā pašā brīdī melojot. To visu, visu Dievs jau no paša
LAIKA sākuma ir paredzējis katram no
mums. Ceļu, kurš nav no punkta A līdz punktam B vai N, tas būtu par daudz
banāli. Tas nav tāds ceļš, kura malās baltas rozes zied un zāle vīst reibinot
prātu, dziņas. Biežāk tas būs ceļš uz Pompeju, jau zinot pilsētas likteni
skaudro. Tad kāpēc tas tā? Meklēt, ejot līdz bezgalības beigām, kuras nemaz
nav.
Tik DZIDRI zilas debesis, atkal pār galvu man slīd. Un
ir labi pasaulē basām kājām iet, pa sniegu baltu un jau pēc mirkļa, aiz nākošā
pagrieziena tieši sev priekšā ieraudzīt …
… pīnijas čiekuru. Tas stāv uz akmens plāksnes tā it
kā nekā, nekā nebūtu bijis. Nav bijis pelnu un lavas, nav bijis sāpju un
izmisuma līdz debesīm. Laiks nav taisne mūsu dzīvēs un tieši tāpēc visu, visu
var ieraudzīt, ja dzidri zilajās debesīs lūkojas. Bieži nekas nav cilvēkam jādara, vienkārši ir
jālūkojas un jāierauga. Un kādā citā vietā, uz akmens cita balts begonijas
zieds savas ziedlapas ir atbalstījis.
Mazliet ēnas pusē un mazliet saules pusē. Izrādās nekas šajā dzīves telpā nav
jāmeklē. Dievs zināja ko dara, cilvēka dvēseli apveltot ar ko vairāk kā debesīm
zilām tālēs zilajās.
Jā,
tas vārds “mīlestība” ir vien vārds ar jūtu smaržu saldu. Taču tikai vārds,
kurš lūpās bieži izkūst kā jau katra smarža, salda vai rūgta. Saldo cilvēcīgi
tik ļoti gribas sev paturēt. Rūgto tik ļoti cilvēcīgi gribas uz mūžiem no
atmiņas dzēst. Tas IR cilvēcīgi! MĪLESTĪBA? To Dievs MŪŽĪGI cilvēka dvēselē ir
licis kā uguns karstai liesmai degt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru