Nekas dzīvē nevar izplēnēt, izgaist, pazust bez miņas, bez pēdām. Ne atmiņas, ne ilgošanās pēc zvaigžņu pieskārieniem acu plakstiņiem. Cilvēks vien iemācās noticēt - viss ir plēnes, pelni, putekļi. Taču dzīvē viss, it viss tiek ierakstīts klusos čukstos, vārdos, klusās zilbēs. Zāles stiebros vārdi, zilbes, čuksti izbirst agrā rītā stundā, tai mirklī īsajā, kad pats pirmais Saules glāsts pār zemi pāri slīd. Vai salasīt iesi tos? Kad pirkstu galos aukstums dzelda. Kad bail pār sava nama slieksni iet pasaules asajos vējos. Vai iesi, vai būsi rīta gaismas sargs? Pāri gadu tūkstošiem un cilvēku sejām aizmiršanās auts tik pierasts, tik kļuvis tuvs, mīļš. Ka ticība pelnos it visu mazgā, dzēš, aizputina. Nebūtības aklajās acīs. Vai tu būsi cerības labā vēsts? Tik īss ir tas mirklis pirms pirmā Saules glāsta, ir jāpaspēj, ir jāpaspēj. It visus izbirušos klusos vārdus, zilbes un čukstus salasīt. Vienas sniegpulkstenītes baltajā ziedu kausā. Zāles stiebri jau sāk klusi ar Tevi runāt. Es katru vārdu un katru nopūtu jau dzirdu, ko cilvēki gadu tūkstošiem viens otram klusējot ar acīm teica. Ticot - viss ir plēnes, pelni un putekļi. Tāpēc baltās gaismas pilnie vārdi palika neizrunāti, neizpausti. Tie vārdi, kurus dvēsele sevī nes no Laika sākuma, un iznesīs līdz pat Laika beigām. Nekas, nekas dzīvē neizplēn, neizgaist, nepazūd bez pēdām, bez miņas, nepārtop ēnās pelēkās. Tas īsais mirklis pirms Saules pirmā pieskāriena šai zemei, tas mirklis san balto vārdu sudrabā. Vai iesi tos salasīt? Vienas sniegpulkstenītes baltajā ziedu kausā.
Ir 2020.gada
12.novembris. Krietni pāri pusnaktij. Laika pulkstenis skaita minūtes. Gara
acīm esmu tālu, tālu prom no šīm minūtēm, no šī laika. Varbūt kādreiz tālā
nākotnes gadu simtā cilvēka prāts jau būs aizmirsis, cik cilvēku mūžus divi vārdi glabā. Dvēseļu
putenis …
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru