Nesaki, ka
nebija vērts. Caur sāpēm pret rītausmu iet, savus soļus neskaitot. Cik to ir?
Cik to bija? Vai vēl būs? Ja gribi tos skaitīt, tad noteikti būs vēl. Nesaki,
ka nebija vērts caur tumsu pret vakara blāzmu iet. Vai gaisma ir? Vai tā bija?
Vai tā būs? Ja vēlies to jautāt, tad droši vēl tumsu redzi kā dienas ēnu, kura
Tev tieši priekšā iet. Nesaki, ka nebija vērts vētrā sveces liesmas aicinājumu just
sev tieši blakus. Vai ir? Vai bija? Vai būs kaut kur? Ja to jautāsi, tad savu
sirdi dosi par dakti TAI svecei, kura lēnu, jo lēnu deg. Tava mūža garumā. Deg
sāpot, ciešot un arvien klūpot pat smilts zīda ceļā.
Jā, klūpot
pat smilts zīda ceļā. Tajā akmeņu nav ko vainot varētu. Un klints radzes nav,
pret kurām plaukstas nobrāzt. Ir zīda ceļš klāts Tavu pēdu glāstam. Ir Saules
zelta nītis Tavām acīm lūkot, un vēja dejas glāsmainas vaigiem Taviem. Un tikai
mazliet, mazliet ilgu smeldzes. Pēc kā gan? Tieši pēc tām sāpēm, pēc tās tumsas
un pēc tās vētras. Pasaulē šajā tieši tā cilvēks nonāk pie savas gaišās
Mīlestības uguns, krūtīs savās.
Tieši tā. Caur
puteņu miglām un pret vakara blāzmu ejot. Tā …
Ieviņa, dažus īsus acumirkļus atpakaļ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru