Marts.
Sniega mēnesis. Tā es to biežāk esmu piedzīvojusi. Un gaisā CITAS strāvas
jutusi. TĀS NAV vārdā nosaucamas, vien jūtamas. Ar ādu. Tā it kā pasaule būtu
ne ar acīm redzama, bet pavisam citādi. CITĀDI. Tā it kā TAS būtu tas brīdis,
kad Dievs pasauli radīja. Mēs? Domāju ...
Mēs vairāk, biežāk Dieva radīto pasauli noliedzam. Tās vietā konstruējam paši savu greizo spoguļu karaļvalsti “tev būs un tev nebūs”. Vairāk, biežāk baiļu vadīti savus ceļus lokām izdomāta troņa priekšā, kurš patiesībā ir tukšs. Dievs? Maizi cep. Pasauli rada NO JAUNA. Atkal un atkal. Kurš sviedrus no viņa pieres savā nēzdogā gribēs noslaucīt? Nepiesaucot vārdos “tev būs un tev nebūs”. Tik daudzi skaļi kliedz, taču klusuma priekšā nespēj patiesi savu sirdi vaļā vērt. Tā it kā justu, zinātu – vārdos ir tukšas zilbes un tukšas jūtas. Izdomāts tronis.
Mēs vairāk, biežāk Dieva radīto pasauli noliedzam. Tās vietā konstruējam paši savu greizo spoguļu karaļvalsti “tev būs un tev nebūs”. Vairāk, biežāk baiļu vadīti savus ceļus lokām izdomāta troņa priekšā, kurš patiesībā ir tukšs. Dievs? Maizi cep. Pasauli rada NO JAUNA. Atkal un atkal. Kurš sviedrus no viņa pieres savā nēzdogā gribēs noslaucīt? Nepiesaucot vārdos “tev būs un tev nebūs”. Tik daudzi skaļi kliedz, taču klusuma priekšā nespēj patiesi savu sirdi vaļā vērt. Tā it kā justu, zinātu – vārdos ir tukšas zilbes un tukšas jūtas. Izdomāts tronis.
Dievs?
Maizi cep. No jauna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru