Mums katram viss IR pa īstam. Gan nomiršana, gan piedzimšana no jauna, miesā un garā. Gan nodevība kādu pa īstam sasniedz ar zobenu asu tieši sirdī. Lai citā laikā viens otram piedošanu lūdzot mēs mācītos brūnā zāles klaidā ziedu asnus ieraudzīt. Tie vēl tikai būs, tikai ziedēs kaut kad. Un tik un tā zieda asns zemē jau IR pa īstam. Mīlestība? Klusi sirdī gaida savu atklāšanu. Naktī, kad zvaigznes jau ir nodzisušas un nav nevienas vairs acīm redzamās gaismas strēles. Taču tās IR. Mūsu aizvērtajās acīs, kad visu spējam ieraudzīt pa īstam.
Saule aust katru mīļu dienu pa īstam un vakaros riet pa īstam. Vētras pa īstam augļu pilnas ābeles lauž. Un pa īstam par ābeli to raudam mēs. Lūdzot saudzēt, lūdzot par sevi un mīļajiem.
Laiks? Kāds to smilšu pulkstenī ieslēdz un skaita smilšu graudus. Cik liktenis man tos ir atvēlējis? Cits caur pirkstiem zemē iesēj tukšu ziedu sēklas, gaidot kaut ko kaut kad uzziedam. Bet es lēnām soli speru uz laipas, kuras nemaz nav. Pāri upei, kura vakar ledus vižņus mīlēja vairāk par visu. Es speru savus soļus pa īstam, kaut laipas … nav, nemaz. Vien jaušu kad un kur Saule savus starus vīs pār pīpeņu pļavām, līdz apvārsnim tālam, tālam.
Viss, it viss mūsu pasaulē, kuru ik brīdi paši radām no jauna IR pa īstam. Pēc ziemas garās sniegpulksteņu “labrīt” un pirmās rudens salnas. Atzīšanās mīlestībā un nodevības asais zobens tieši sirdī. Un piedošanas garais ceļš, kalnā augstā kāpjot. Sāpes savas vienu pēc otras pret debesīm atlaižot. Baltās dūjās pārvēršot. Mīlestību atklājot. Kad IR laiks pienācis tam notikt. Ne sprīdi par ātru un ne smilšu graudu par vēlu. Īstajā laikā.
Vai jau ir tas īstais laiks? Jā, ir. Pa īstam. Zvaigznes debesīs jau ir nodzisušas. Lai to vietā jaunās galaktikās mēs spētu citas zvaigznes aizdedzināt. Ar vienu acu skatu, ar vēlmi savu klusu, klusu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru