"Debesis ir tuvu klāt - un PATIESĪBA nav tur, ārā". I.N.
Pasaule tur, ĀRĀ un pasaule tur, IEKŠĀ. Vai tāda robeža pastāv,
kura TĀS DIVAS šķir? Un cik plata tā vai šaura kā laipa vai kā tilts?
Vai loga vēsais stikls, kuram pāri mana roka slīd? Vai klusā balss Tavās
krūtīs, kuras ieelpo gaisu no ārpasaules. (lūdzu Tevi, šajā brīdī tik
nepiesauc Dievu vārdā, Tu melosi tad). Dvēsele klusi runā uz Tevi bez
vārdu kolonādēm. Tā Tev stāsta par VISU PASAULI KĀDA TĀ IR. Veselumā.
Vienotībā. Gan skaista, gan skarba, gan Tevi kāds mīl un jau pēc mirkļa
nodod. Tā jau IR tā patiesā pasaule visa, kur nepastāv "tur, ārā un tur,
iekšā". Robežas ir ilūzija, kuras kādos vārdos vēlamies saukt. Jo
neprotam (esam aizmirsuši) acīm aizvērtām Sauli aizdegt debesīs. (lūdzu
Tevi, arī šajā brīdī Dievu vārdā nepiesauc, atkal melosi tad). Nav, nav
nekā kas pasauli daļās divās, vairākās spētu šķirt. Ne vēsais loga
stikls, ne laipa šaura vai tilts platu, gludu margu skauts.
Tavas
lūpas, tavas acis un tava āda vieno pasaules, kuras vienā laikā ir ārā
un ir iekšā. Visas robežas ir acu māns, ilūzija skaista, kurai ticēt ir
ļauts cik ilgi vien spēsi aizmirst. Aizmirst kā pasauli radīji pilnībā
un ļāvi tajā vietu katram savu rast. (lūdzu Tevi arī šajā reizē Dievu
vārdā nepiesauc, tik bieži Tavas lūpas melos aizmirst ko dvēsele Tev
stāsta, bez vārdu kolonādēm. Vienkārši lūkojies manās acīs un skaties.).
Cauri
sniegpārslu dejai lūkojos Tavās acīs. Tavas acis, manas lūpas, Tava
āda, manas rokas. Tava ieelpa, mana izelpa. Mana ieelpa un Tava izelpa.
Viss kopā, viss viens, veselumā. Cauri sniegputenim dzirdu Tavu balsi,
kura no dvēseles plūst, ne lūpām. Cauri vēja dejām un krusas graudiem
asiem redzu Tavu stāvu, citā Laikā un citā Telpā. Tu biji es un es biju
Tu. Tu dodies pa tiltu pasaulē prom, meklēt mani. Viens mirklis un viss
pārtop. Šajā Laikā un šajā Telpā. Vai nu atradi mani? Vai atradi sevi?
Vai apjauti, ko ceļā savā sastapi un zaudēji ko? Vai ļāvi citiem mīlēt
dzīvi? Un sev, sev vai ļāvi pateikt “paldies” tam cilvēkam, kurš Tavā
ceļā akmeņus izbēra, tieši Tev priekšā?
Tur, iekšā
bieži Dievu vārdā piesaukt protam un spējam laikā un nelaikā. Tur, ārā
vēl biežāk Viņu ne redzam, ne dzirdam, vien noraidām. Robežas savas
liekam, garām paejam un pasauli dalām daļās divās, vairākās. Sakot:
patiesības tur, ārā nav. Kāds logā akmeni iemeta un vējš telpu visu
piepildīja ar ko tālu, aizmirstu. Tikai kalnu gālēs tā gaiss var
smaržot, nekur citur uz Zemes šīs.
Mans vārds ir Tavs.
Tavs vārds ir mans. Pasaulē it viss ir vienots vienām saitēm, vienas
elpas savienots. Tur, ārā ir vienlaicīgs ar tur, iekšā. Vienotībā,
veselumā, viens. Dvēsele to zina, atceras un pasaulei dāvā Gaismas
lāses. Kad cilvēks uzsmaida otram, kad piedod otram, kad pasaka
“paldies” tam, kuru nīst un no kura baidās. Laiks visas robežas (iedomās
izlolotās un prātā apstiprinātās) vienā smilšu graudā iemet. Tu
lūkojies savā plaukstā un brīnies par to. Kur palika manas bailes, kur
zuda manas šaubas, kur tās izgaisa? Tās vienkārši pārtapa par vienu
smilšu graudu. Viens mirklis un viss pārtop. Citā Laikā un citā Telpā.
Vai nu atradi sevi pasauļu vidū, starp nakti un dienu? TUR ir sākums un
gals visai matērijai, visam ko redzam sev apkārt acu skatiena attālumā.
Cauri sniegpārslu dejai lūkojos savās acīs … tur, ārā tumsā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru