Bagāta esmu

Dzīve ir bagāta vai nabaga? Bagāta, protams. Dzīve mani apdāvina vai man ņem nost? Apdāvina, protams. Tāpat kā Tevi. Zinu to, redzu to. Tu vari noliegt to, tās saņemtās dāvanas par nejaušībām saucot. Par likteņa spēli saprotot. Domājot, ka visu naudā jāizmēra. Nē, viss dzīvē ir daudzkārt vienkāršāk, daudzkārt tuvāk saskatāms. Vien cilvēka skats par daudz tālumos klīstot tā arī neierauga tieši viņam dāvāto. Pārpārēm, tā ka kausam pāri līst. Jā, ir tieši tā.
Katru rītu Tu vari Saulei labrīt teikt. Katru dienu Tu vari kaut vienam cilvēkam uzsmaidīt. Katru dienu vari savai sirdij paldies teikt, ka tā pukst krūtīs Tavās. Saki vien, ka tā nav Tava bagātība? Vai spēsi uzdrošināties noliegt pati savu sirdi krūtīs un acis savas vēlēsies aklas? Vai spēsi noliegt savas dzīves skarbās dienas, kad pār Tevi sudraba lietus lija? Vai spēsi teikt, ka mīlestības nav pasaulē šajā? Jā, noliegt var visu, visu. Gan to labo, gan to ne tik labo. Gan balto, gan melno, gan zeltu, gan sudrabu. Zeltu koku lapās rudenim atnākot. Un savu matu sudrabu tāpat. Visu noliegt var, cilvēkam ir ļauts it viss ko vien pats vēlas. Puķi lauzt un puķi zemē ar saknēm likt.

Šodien es zemē liku peoniju, lieliem rozā ziediem. Tagad jāgaida nākošā vasara. Pilnām rokām rudens zelta. Bagāta esmu.

6. oktobris 2016.gads