http://www.draugiem.lv/blogs/post/Kurs-nesis-savu-kurs-cita_14946338
Stāsts par to, kas notiek PĒC piedošanas. Katram tas citādi tiek
piedzīvots. Un vienmēr tas notiek pa ĪSTAM (kā jau viss dzīvē). Pieņemot
vai noliedzot. Ko? Sevi. Vienmēr un allaž sevi, tikai sevi. Pasaule no
RADĪŠANAS brīža ir pilnīga un nekad tā nav tapusi citāda. Cilvēks sevī
mainās gan. EJOT cauri visam savā dzīvē. Cerot, ticot un … mīlot. Tā
pēdējā. Allaž pēdējā, jo retais to spēj līdz kaula smadzenēm SEVĪ
pieņemt. Cilvēks (pagaidām) mīlestībai vienu pēc otras uzstāda prasības.
Pat neaizdomājoties – vai otrs šīs prasības spēj īstenot? Un vai to
vajag? Pēc manis izdomātiem parametriem, kā ir jābūt. Nē, nav jābūt, nav
jābūt nekam. JO viss ir pilnība. Saules pats pirmais stars virs
apvāršņa IR pilnība un pēdējais stars tāpat. Nāve IR pilnība. Dzimšanas
IR pilnība. Viena mūs ieved ŠAJĀ pasaulē (aizmirstot pirms tam esošo) un
otra mūs AIZVED uz mājām (aizmirstot ko citu, kam nozīmes vairs nav
nekādas). Man? Vien “paldies” lūpās un viss, citam nav nozīmes. Krusts?
TO es jau piedzīvoju, kaut kad ļoti, ļoti sen. Un piedevu. Otra/cita
cilvēka nodevību. Cilvēks (pagaidām) ir vienkārši cilvēks un mīlestību
biežāk nojauš kā to pazīst sejā.
Tagad? Dodos pēc malkas. Tik prozaiski gan!
Mēs? SATIKSIMIES. Kaut kad, kaut kur. Šajā pusē vai jau mājās esot, pie vienas pavarda guns.
Tas
varbūt būs rīt, aizparīt. Kad ceriņi pilnām laimes ziedlapiņām Tavos
matos snigs. Bet varbūt tas notiks pēc sekundes tūkstošās daļas. Kad
zvaigznes uz Tava ceļa būs izbirušas, tieši zem kājām Tavām. Nezinu to,
neminu, nedomāju Laikam pāri cilvēka ilgas likt. Katram ir citāds stāsts
par piedošanu un PĒC tās.
Ieviņa, 9.aprīlis (ar Pūpolsvētdienu saistības gan nav nemaz, lai kā tīkotos to domāt)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru