esmu izvēlējusies ...

Monētai ir divas puses. Averss un reverss. Un katrai ir savs raksts, kuras šķir josta. Vai tomēr vieno? Pagrozi pirkstos uz vienu un otru pusi un katrā reizē acis lūko vienu no diviem rakstiem. Aversā vai reversā. Un starp tām divām pusēm tā šauri šaurā josta. Starp "jā" un "nē". Nav iespējams vienlaicīgi redzēt abas puses, abus rakstus, ja vien tās nav divas monētas.

Katrā laikā (dzīves) ir savi raksti un savas zīmes, kurām cilvēki seko. Seko, jo zināma drošība ir kā garants, ka viss būs un ir labi. Ceļam katrā pusē ir savi zināmie grāvji, reizēm aizauguši ar zāli, reizēm ...

Šobrīd viss mainās tiķ ļoti, ļoti. Un katram ir izvēle ko darīt ar to monētu. Nekur nav teikts, ka visam dzīvē ir jābūt obligāti un rāmjos iesprostotam. Ne attiecībām ar otru/citiem cilvēku/iem, ne atbildībai kā pārsējam pār sen sadzijušu brūci (tās jau tik sen, sen vairs nav) ne kafijas krūzei no rīta. Kafijas vietā var būt rūgušpiena krūze un viss pārējais tāpat citādā veidolā. Izvēle TIEK dota, jo notiek cita veida procesi ik katrā cilvēkā. Var neko nemainīt, vienkārši sekojot jau sen, sen zināmiem ceļa rādītājiem. Pa labi, pa kreisi vai pa vidus ceļu. Var arī tā. Un var izvēlēties lidojumu. No kraujas malas. Debesīs nav ceļa rādītāju, viss notiek brīvā lidojumā, viss mainās acu mirklī un attālumi starp planētām ir vien viens elpas vilciens.

Elpas vilciens. Elpot. Viegli un brīvi. Ir mazliet bail? Tas nekas, tas tikai pirmajās mūžības lietus lāsēs tā ir. Pēc tam tas ir tik viegli un tik dabiski. Neiespējami? Tā prāts to saka, jo jau cik mūžības cilvēka dzīve ir ritējusi četrās istabas sienās un bieži logiem ir tikuši priekšā aizvilkti aizkari. Jā, skaisti un rakstaini, taču Debesis aizsedzoši. Taču ne sienas savas mājas istabām jājauc nost, ne skaistie aizkari jāplēš nost. Ne durvis jālauž laukā vai otrādi, pasaules priekšā tās jāaizver (lai Sahāras putekļi paliktu tur tālajā zemē).

Dvēselei nekas nav neiespējams. Tā vienkārši iepazīst dzīvi visā tās daudzveidībā, piedzīvojot it visu. Tik reizēm prāts par daudz iejaucas un augstas barjeras liek. Nedrīkst, nav atļauts - ir aizliegts. Nav atļauts mīlēt - ir atļauts ciest un mūros smakt, pēc gaisa un baltajām debesīm. Ir tikai trīs ceļi dzīvē doti. Pa labi, pa kreisi un taisnu taku iet. Barjera pēc barjeras, mūris pēc mūra. Tā gadsimts pēc gadsimta aizrit, aizmirstot un noliedzot. Baltās debesis, putna spārnus un vēju, brāli savu.

Pagrozu pirkstos monētu, tās raksti acīm skaisti šķiet. Jā, nē. Balts, melns. Nav atļauts, ir atļauts. Averss, reverss. Zinu, pat ļoti labi zinu, ka debesis nevar nopirkt par naudu. Lai arī kāds būtu nomināls uz monētas un lai arī kurā valstī tā būtu kalta. Zinu, pat ļoti labi zinu, ka debesīs nav ne ceļa rādītāju, ne norādes citas. Viss mainās acu mirklī un vistuvākā planēta ir viena elpas vilciena attālumā, no manis.

es elpoju, vienkārši elpoju un ļaujos kritienam. esmu izvēlējusies ...