„Laiks kā
smiltis caur pirkstiem slīd” – Arnolds Auziņš
Tā jābūt tam vienmēr... un ir tik ļoti
skaisti SAPLŪST ar bezgalības vareno vilni, kas pāri tālēm nes. Pie Mīlestības
... varbūt kāds teiks tā un cits sacīs, nē - pie Dieva. Kā nu katrs šo pasauli
redz un jūt. Asins straumei savās dzīslās plūstot. LAIKA upē par vienu lāsi
esot. Tā jābūt tam vienmēr. Smilšu graudiem daudziem kopā nākot liedags top
silts, jo silts. Saules staros vizot zelta gaismā glāsmainā.
Tā jābūt tam …
laiks iztek un plauksta tukša top. Tik dzīves rievas sakrātās paliek kā svēts
mantojums. Par it visu piedzīvoto, izjusto un mīlēto. Varbūt arī nīstot, jā arī
tam ir vieta sava pasaulē šajā. Ne klīst vientuļam cilvēku vidū. Bez vietas
savas, bez tējas krūzes siltas. Cilvēki reizēm tik akli mēdz būt un naidu
projām raida no pavarda sava, pat nezinot, nenojaušot. Naids mīlestības ēnas
puse. Saules vaigs kad apmācies un skumjas tās tērpa krokās pelēkas svēdras
velk. Rožu dārzi krāšņie kad nosaldēti līdz zemes garozai cietai. Ne asnam
vairs dīgt, ne lapai nopļautai par jaunu celties augt. Nopļauts ir nopļauts. Ne
sidraba, ne zelta diegiem to kopā diegt. Vien ļaut sāpēs skaudrās izsmaržot
vakarā rēnā un izelpot pēdējo dvašu. Pret debesīm zvaigžņu pilnām. Vien ļaut
Laika upē ieplūst varenajā. Par smilšu graudu pārtapt sīku, jo sīku. Ko vairs
vienu ne redzēt, ne just starp miljards citu tādu pašu. Vien zināt pārtapšanu,
izsmaržošanu, izkušanu, saplūšanu. No viena par otru. Kā reizēm tas notiek ik
katra cilvēka sirdī. Mīlestība par naidu pārtop no baltas rīta ausmas līdz vis
tumšākai pusnakts stundai, kurā vēl zvaigznes tikai snauž. Un nepateikt vairs
kas plauka rītam mostoties. Krāšņo rožu vairs nav. Tik vēsmaina smarža aizvējo
debesu tālēs tumši zilās. Un tad arī tā zūd…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru