Tas ceļš, kur manas kājas
bija vakar – tas jau ir cits. Un rīt tas būs cits. Ne tas, kurā šodien stāvu.
Griezties atpakaļ? Nav iespējams! Tālāk nedoties? Stāvēt uz vietas? Nav
iespējams. Un tāpēc dodos SAVĀ CEĻĀ ARVIEN – ik sprīdi, ik metra nogriezni, ik
Gaismas sekundi un stundu. EJU. VIENKĀRŠI EJU. Kāds iepakaļus paliek. Nav solis
vēl tik žirgts un lūpās svina vārdi lejas. Tumšu, biezu, rūgtu vīnu savā sirdī
lejot. Tad soļi top smagi. Tie klūp pāri pat putna spalvai. Pat rīta rasai pāri
klūp. Un Saules starā tiem priekšā stājas asu dzelkšņu mežs. Nav iespējams
tālāki ieti. Nē, nav tas iespējams. Bet tajā brīdī pašā kāds cits jau putna
spārnus loka. Man priekšā esot. Nezinu kas ir šis tēls, vairs nav miesas un
asinis tam. Vien skaidri zinu – es vēlos tam sekot. Šim vieglajam lidojumam. Tas
nav iespējas? Cilvēkam esot?
… ai, cik ļoti pat
iespējams ira tas. Pat ļoti. Šodien TAM IR PIENĀCIS LAIKS.
16.novembris
2011
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru