Pa to pašu ceļu – caur mežu, gar pļavu –
Kā tas neapnīkst, neizsīkst?Cik reizes jau puteņos tinusies grava,
Un smuidrā ieva jau gurdena līkst…
Pa to pašu ceļu – daudz gadskārtas ieto.
Un nav jau pēc jauna iztvīcis skats?Pa īstam jauno, vēl neuzieto
Tieši pierastajā spēj ieraudzīt acs.
Lija Brīdaka, "Mūžīgais vaicājums", 1986
Jā, viens un tas pats ceļš, viena un tā pati taka.
Caur mežu, gar pļavu un mājas jumts jau paliek aiz muguras. Pasaules durvis IR
VAĻĀ. Tā šķiet. Tik jāpāriet kādai upei pāri. Uz tilta pastāvot kādu īsu brīdi.
Ziedu kādu iemetot (uz atgriešanos varbūt). Un tad jau tālāk, vien tālāk raitā
solī. Anglija, Roma, Parīze, Ņujorka…
Un tad kādā dienā ir atgriešanās. Pa to pašu upīti un
tiltu (vai tiešām tas ir tas pats? tik daudz ūdeņu liekas ir aiztecējis). Un
taciņa tā pati tomēr vēl ir. Mežs gan liekas citāds tapis. Kā lielāks, kā
tukšāks kādā vietā. Un rau, tur tajā līkumā – vai toreiz bija tādi kociņi? Te
tak’ bija varenas egles! Toreiz … sen jau…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru