Ir tādas dienas pelēkās, kurās negribas it neko. Ne
runāt, ne domāt un pat ne uzsmaidīt kādam (kaut vai tikai sev). Taču diena ir
diena, viena alga kādā krāsā to ir iekrāsojis Dievs. Tad ko darīt man, ja neko
negribas ne nieka? Es padomāju un tagad zinu. Ir jāiestāda koks, lai tas var
augt savus zarus pret debesīm sniedzot. Tieši tāpēc pelēkās dienas tiek dotas.
Lai vārdus un domas noliktu pagalvī. To jau tā ir tik daudz. Bet koku daudz par
maz. Jā, ir jāiestāda koks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru