Veltījums zāļu vīram Aivaram Līrumam
Jaunkalsnavā. Viņa veidotajā Krusta dārzā laiks un telpa iegūst pavisam citu
noskaņu. Tā ir Dieva pasaule – mazs cilvēku izsapņots Paradīzes stūrītis. Tā
nebūt nav skaista pasaka, bet dzīva realitāte. Nevaru pateikt ko tur redzēju un
sajutu – cilvēka valodai nav tādu skaņu. Tik vien zinu – kāds gaišs tēls
vēstīja savu stāstu.
Pieskaries man. Ar pašiem pirkstu galiņiem.
Uz tiem vēl kaist ziedputekšņi – no vakardienas dārza ziedu kupenām. Pieskaries
man. Ar pašiem pirkstu galiņiem. No tiem vēl pil meža strauta sudraba lāses –
no vakardienas. Pieskaries man. Ar pašiem pirkstu galiņiem – vēl tikai vakar
Zeme tapa. Vēl tikai vakar zvaigznes iedegās debesjumā un mēness izkāpa no
baltu putu viļņa. Tik vakar vēl tumsa tapa par GAISMAS atpūtas pēli.
Dzintara ceļā manas kāju pēdas iet un rasā
un jūras putās mani rasi – it visur kur saule aust un mākoņi pūkaini peld. Un
zemeņu lapās un Austras zvaigznē. IT VISUR KUR TAVAS ACIS LŪKOSIES. Egles
čiekurā un kaķpēdiņās mīkstās un maigās. Lietus tūcē un sniega vētrā. Visur
blakus būšu – tik PAVERIES. Vēja vītolos un vēja stabulēs mani sadzirdēsi.
Aukās un klusuma klusumā. Kad zāle dīgst un dzimst bērns ar pirmo kliedzienu.
Kad asara pār vaigu slīd un nopūta raisās no lūpām tavām. It visur mani sadzirdēsi.
Kad ābols zemē krīt un upe plūst uz jūru. Kad saki „Labrīt” un „visu gaišu”. Un
pat tad kad baries par sabradātiem ziediem. It visur esmu klāt un blakus.
Saredzama, sadzirdama, sajūtama. Tauriņa zīda spārnos jutīsi. Un linu galdauta
krokās un svārku vīlēs. Kastaņa adatās un māla krūkas gludajos sānos. It visur.
Tik IEKLAUSIES, IERAUGI UN SAJŪTI.
ESMU TEV CIEŠI BLAKUS IK SOLĪ KO SPER.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru