Kā baltai ābelei ziedēt... rudenī. Un
augļus briedināt ... pavasarī. Draugs, jautāsi tu, vai gadalaiki nav jukuši
vietām? Nē, nav gan. Kad laukā aiz loga lietus lapām savu šūpļa dziesmu dzied.
Tad cilvēka dvēselei baltu gaismu sniegt ir laiks visam tumšākajam aiz loga. Kad
asni mostas pavasara rītā. Tad cilvēka dvēselei ziemas sniega baltais pūku
mākonis jāklāj kā galdauts zemes spēkam. Asnus celt jaunā gaismā. Tā ik brīd’
pasaulē valda gaisma. Lai kāds gadalaiks tiek rakstīts gadu pierakstos.
Tik redzi to un pats dedzi šai gaismā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru