sestdiena, 2012. gada 29. septembris

Pastāstīt var, bet jāgaršo katram pašam (mana vēstule draugiem DZEJAI)


Ieskandinot Dzejas dienas 2011
Nu, re! Dzejas dienas ir ieskandinātas. Latgalē jau no noteikti, ja ne pat Latvijā vispār. Vismaz man nav zināms, ka vēl kādā citā vietā jau tas būtu noticis. Varbūt alojos, jo dzeja šobrīd vairs nav ne ekskluzīva lieta, ne kā citādi augstos plauktos likta, nepieejama. Tieši otrādi. Vēl jau pieejamāk laikam nevar būt. Vien cik jau nu katram pašam ir tā vajadzība. Citam vairāk, citam mazāk un vēl citam nemaz. Citi darbi un citas aizraušanās sauc. Un tā tam arī patiesībā ir jābūt. Nevar visi pēc vienas šnites būt šūti.

Tieši tāpat arī Dzejas dienu pasākumi katrā vietā ir un būs citādi. Ar savu īpašo rozīnīti. Latgalei raksturīgo dvēseliskumu var par ar rokām aptaustīt. Un kā nu ne! Pēc pasākuma visi tiek aicināti pie īsta saimes galda un kultūras nama vadītāja kā jau nama māte pati ar lielo grāpi visus apstaigā ap to. Siltie kartupeļi kūp un paši prasās uz šķīvja. Blakus īstam lauku biezpienam taču buļbai ir īstā vieta. Vēl pirmais nav vēderā ticis, kā jau acis skrien un meklē kūkas. Mājās kas ceptas tiek. Dzeltenas, dzeltenas. Mīkstas, mīkstas. Mmmmm…

Bet sākums kā jau klājas ir Baznīcā. Dievkalpojumā. Vidū starp vienu un otru ir jaunas grāmatas prezentācija. Dzeja mijas ar dziesmām. Un arī luga tiek noskatīta. Ar aktieriem kādus pat Rīgas teātros ar uguni nesameklēt. Mazs sunītis…

…varētu vēl un vēl stāstīt kā bija. Gandrīz kā pasakās „medus un piens tecēja pār lūpām”. Lai paliek! Jo katram pašam tas ir jāpiedzīvo. Pa īstam. Ne virtuāli. Un tad tas smeķis ir arī paša mutē ticis. Gards. Smaržīgs. Kā silta maize no krāsns ņemta. Pastāstīt var, bet jāgaršo katram pašam.



Fotogrāfijā: dzejnieces Janīnas Tabūnes meita Vija Tabūne
VISA pasākuma fotogalerija ir sk. šeit:
http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35928459 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru