Sagatavošanā



Dāvāji SEVI

Jau iedomājies savu vēlēšanos? Kuru Laika dūdām dosi izdziedāt, tā lai aizskan uz otru zemes malu. Tā, lai kalnos vistālākos atbalsojas. Tā, lai  debesu telpās atbalsojas un atpakaļ nāk ar sniegpārslām baltām. Zem logiem Taviem sniegpulkstenītēm taču vajag segu siltu, līdz pavasarim saldi guļot.  

Jau iedomājies savu vēlēšanos? Kuru Laika dūdām dosi klusi izdziedāt, tā lai tikai zeme sadzirdēt spēj. Es jau sen kā savu stāstu esmu izstāstījusi. Par LAIKU kurš pulksteņiem apstāties liek. Tas tāds jocīgs nedzīvs priekšmets. Tik paņemt prot un grib. Bet LAIKS taču dod! Piepilda līdz malām dzīvības kausu. Jā, Laiks ir vienīgais, kurš cilvēkam pasniedz pašu dārgāko dzīves balvu.

Es jau sen kā savu stāstu esmu izstāstījusi. Tagad Tev ir jādodas Laika sveces aizdegt debesīs. Un raugi, lai tās degtu mūžīgi, zemeslodei tāls ceļš Visuma telpā ir jāveic.

Mēs? Satiksimies. Kaut kur, kaut kad. Un es klausīšos Tavus stāstus. Kā ar skaistu prieku pa sniegu basām kājām bridi. Kā ar klusu vārdu mierināji.  Kā ar savu elpu sildīji. Kā cilvēku sāpes pārvērti taureņos raibos. Un pasaulei mīlestībā dāvāji SEVI.
 

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2013/12/kad-laiks-ir-apstajies.html

…jau Debesīs izvēlējos

Ne Laikam, ne ceļam beigu nav. Arī cilvēka dzīvei beigu nav. Ir pārtapšana. Aiziešana aiz apvāršņa. Izkušana un ieplūšana. Iešana pa apli. MŪŽĪGO APLI. Mūžīgā kustībā. Jautājumus izsakot un gaidot uz tiem atbildes. Sev svarīgas atbildes. Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc šajā Laikā tieši šādi un tieši šeit?

 

Aizrit stunda pēc stundas, diena pēc dienas, gads pēc gada. Gadsimts pēc gadsimta. Jautājums katrā sekundē dzīvo manī, kamēr atbildi es pati vien meklēju.  Vēl vienu apli noejot. Vēl vienu reizi savā sirdī ko tikai nojaušot. Savu likteni man nemainīt nekad, nevienā dzīvē no tām daudzajām reizēm, kad sev cilvēka vārdu ņēmu līdzi uz Zemi nākot. Es jau Debesīs izvēlējos. Būt par strautu, par ūdens lāsi dzīvības kausā.  Būt par koku, par koka zaru Pasaules vidū. Būt par tiltu, būt par tilta margām. Būt par putnu, būt par putna spārnu. Būt par durvīm, būt par durvju ailēm. Būt par logu, būt par loga rūtīm. Lai kāds varētu iet tālāk. Lai kāds varētu savas slāpes dzesēt. Lai kāds varētu ticēt un cerēt. Cilvēki tik bieži aizmirst pašu galveno, pašu svarīgāko. Tieši tad arī ir tik grūti dzīvot un iet katra paša izvēlēto ceļu. Tieši tad sajūk debess puses un koks pārstāj pavasarī lapot. Tieši tad ziemas naktīs vairs nevar saredzēt Gaismas strēles, kuras zīmē debesīs citu upju krastus. Tieši tad lūpas vairs nespēj izrunāt vārdus tik viegli kā zvaigznes vasarā smaržo pļavu ziedos. Un tieši tad ir zināt labi, ka Laikam un ceļam beigu nav. Ne šajā dienā, ne šajā gadsimtā. Pat ja cilvēki tam atsacīsies ticēt un cerēt. Es būšu tā tilta marga, pie kuras pieturēties. Es būšu tas koks zem kura noslīgt ceļos un lūgties jaunu dienu austam. Es būšu tas strauts un tā ūdens viena dzīvības lāse, kamēr sausās lūpas atkal valgas taps. Es būšu tas putns, kurš Debesīs lūgšanu uznesīs. Es būšu tās durvis, kuras atverot rīta gaisma visu telpu piepildīs. Un es būšu tas logs, kurš vēja glāstiem ļaus brīvi telpā klejot. Cik labi, ka cilvēka dzīvei beigu nav, pat ja ticība un cerība tam zūd. Ir mūžīga pārtapšana. Gadsimtu pēc gadsimta. Aiziešana aiz apvāršņa. Izkušana un ieplūšana. Viļņošanās gaismas palos. 

 

 

TĀDS vakars



Bezgalīgi

Pārlapoju un pārlapoju savus datorkrājumus. Varētu teikt, ka tie ir bezgalīgi. Un katrā nākošajā lapā CITS stāsts.  Vai cilvēka dzīve tāpat ir bezgalīga? Vai tai tomēr kādā vietā var likt punktu? Nē, nedomāju. Pat teikuma galā var dažu reizi punkts izpalikt. Viss turpinās bezgalīgi
                                                                                   Cik dīvaini sāk smaržot nakts.



Caur



Ziemassvētkos

Vēl strēķītis ir jāpagaida, kad Advente ienāks mājās, pie cilvēkiem. Ja durvis būs atvērtas. Ja cerība logos sveču liesmās plīvos. Katram tas ir personīgi. Un tas nesakrīt ar kalendāro laiku. Manī jau šodien (un pat jau aizvakar) dzīvo Ziemassvētki. Pirms vairākiem gadiem piedzīvoju notikumu, kurš ar fiziskām acīm nav redzams. Piedzīvotais pārtapa stāstījumā.  Tagad par to pašai ir jāpasmaida. Tik naivs tas ir. Un tajā pašā laikā viss ir tieši tā.

http://www.draugiem.lv/zvaigznesplauksta/gallery/?aid=50787114

Vēlāk jau bija citi notikumi un citi pārdzīvojumi. Nē, ne tā ka pie zemes spiež (kaut ir arī tādi pazīstami, tam visam tieši tā ir jābūt). Cilvēka garīgais augšanas process bez tā nav iespējams. Kā zināmajā teicienā (vai latīņu?) - caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Tās nav ne tik tālas, ne tik aukstas. Saule nav ne tik tāla, ne tik karsta. Cilvēks cilvēkam gan var būt gan tāls, gan auksts kā ledus, gan dedzināt tik ļoti. Varbūt Ziemassvētki tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai kādā brīdī cilvēks spētu atcerēties. Ko? To pašu. Mīlestību.

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56756155

26. novembris 10:57; 195 skatījumi