...māla krūkā uz galda tēja kūp ...

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=66410761

"Vai ir kas tāds kas ir zudis uz mūžīgiem laikiem, no vēstures mantojuma" (pēc atmiņas viens jautājums no intervijas Francijas Tv filmai)

Pati pirmā doma, tad intervijas laikā - nē, nav zudis. Tagad piebilstot - vien uz kādu vēstures laika posmu tiek aizsegts ar citām lietām, citām sāpēm un citu prieku. Tik daudz šajos gadu simtos un tūkstošos ir bijis! Tik daudzas valstis ir bijušas pašā zenītā. Kritušas un zudušas putekļos. Skolā māca, ka vēsture ir lineāra. Taču visa dzīve tiešā veidā apliecina, ka visa kustība notiek pa apli. Tā ir Visuma mūžīgā kustība telpā. Un laikā tā ir mūžīgā kustība pa spirāli. Ne Laikā, ne Telpā pazust nevar nekas, ne zust. Vien kādu laiku (gadus un simtus) tiek aizklāts cilvēka acu skatam. Lai īstajā laikā no jauna atklātos visā pilnībā. Var jautāt - kāpēc? Kāpēc sava zeme ir tā jāmīl, ka basām kājām pa tīrumu iet ir kas daudz vairāk kā pieskāriens zemes garozai un zāles glāstam. Kāpēc naktī zvaigznēs uguns liesma sāk savu ceļu iet? Kāpēc skatiens šajā ceļā savu ceļu atrod?

Tev pie acīm redzu kā smaida rieviņas sāk zīmēt pasaules karti, kurā no jauna vēsture tiek atklāta. Ne sastingusi akmenī un kokā bulta iestrēgusi. Bet māla krūkā uz galda tēja kūp ...

... nakts pret rītu izsmaržo, izkūp baltā pienā. Brūnā maizes riecienā. Bišu dziesmā Tavās stiprajās rokās un dzidrajās acīs. Mani stiprie brāļi un manas gudrās māsas, mana zeme. Mūsu zeme. Vienīgā.

Augusta RĪTS

... un es nezinu

... un es nezinu vai madaras par sniegu maigāk manas pēdas glāsta. Un es nezinu vai  koku lapu zīds par oļiem manas plaukstas maigāk glāsta. Šodien izkusīšu jūras viļņos sudrabā un par vienu krāsu varavīksnē būšu.  Sniega baltā? Violetā? Jūras zilā vai tā, kuras uz Zemes nemaz nav? Un es nezinu vai rīt mājās pārnākšu, jo katrā smilgā jau būšu vienu savu smaidu atstājusi. Lietus dienām aizparīt un rudens vakara debesīm. Un katrai sniega pārslai savu glāstu uzdāvinājusi.

Paveries. Ieklausies. Kā DEBESIS maigi zied. Un putni Tevi mājās gaida. Ir tik labi šeit, uz Zemes apaļi brūnās, it visas debesu krāsas no jauna iepazīt. No jauna pasauli iemīlēt, arī šajā dzīvē. Un savas ilgas pīpenēs atstāt, nākošajām dzīvēm. Es nezinu kā mani tad sauks un kāda acu gaisma Tavējās būs ielijusi. Tā, kura mīl vai tā cita, kura nīst. Tā, kura patvērumu dod vai tā cita, no kuras bailēs projām iešu.

Ieklausies. Paveries. Kā cilvēks cilvēku no jauna varavīksnē meklē un varbūt arī atrod. Bet varbūt šajā dzīvē un šajā naktī pazaudē. Atkal, uz mūžu. 

 Vai jūra ir sāļa? Un asaras Tavas ir saldas? Vai smaidīt ir dāvāt mīlestību?

... un es nezinu kā cilvēkam atbildēt, kurš debesīs ziedus ne redz, ne jūt rīta atmošanos. Jo ik katrs Saules stars IR Dieva izrunāts vārds.
                                                          23. jūnijs 20:53,  239 skatījumi (draugiem.lv)



... savādi maijā snieg

Cik savādi maijā snieg. Kā sudraba stīgās lejup laižoties, lietus lāšu vidū. Un jau pēc brīža baltos ziedos pārtop. Nē, ābelēm ir par agru. Un ceriņi tikai lapu stāstus stāstīs vakara klusumā rēnā. Un ķirši? Arī tiem par agru. Un tomēr. No debesīm balti ziedi krīt. Sudraba stīgās lejup laižoties. Man matos sakrītot. Skaisti? Nē, tas nav tas īstais vārds. Tas nav tas vārds.

Cik savādi rīts atnāk. Klusi, klusi, uz pašiem pirkstu galiem. Un tomēr es to jūtu. Pat ja mākoņi ir visu sev debesīm palūguši. Pat ja. Rīts pat tad jaunu mīlestību sev līdzi atnes. Pie loga rūts pieklauvējot. Ar elpu visklusāko pieskaroties vēsajam stiklam. Vai jūti to, Tu?  Ar kādu jauši, nejauši Saules staru. Cauri mākoņu debesīm. Zāle elpo tik klusu, tik ļoti. Vai dzirdi to, Tu?

Cik savādi liepas mostas. Manā zemē, mūsu zemē. Ir jauns rīts un jūrā SAULES laiva šūpojas …

Ieviņa, šorīt (2.maijā). Taču tupinot citā rītā nojausto.

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2016/05/musu-zeme.html

 

 

... un PĒC tās

Kurš nesīs savu, kurš cita?
http://www.draugiem.lv/blogs/post/Kurs-nesis-savu-kurs-cita_14946338

Stāsts par to, kas notiek PĒC piedošanas. Katram tas citādi tiek piedzīvots. Un vienmēr tas notiek pa ĪSTAM (kā jau viss dzīvē). Pieņemot vai noliedzot. Ko? Sevi. Vienmēr un allaž sevi, tikai sevi. Pasaule no RADĪŠANAS brīža ir pilnīga un nekad tā nav tapusi citāda. Cilvēks sevī mainās gan. EJOT cauri visam savā dzīvē. Cerot, ticot un … mīlot. Tā pēdējā. Allaž pēdējā, jo retais to spēj līdz kaula smadzenēm SEVĪ pieņemt. Cilvēks (pagaidām) mīlestībai vienu pēc otras uzstāda prasības. Pat neaizdomājoties – vai otrs šīs prasības spēj īstenot? Un vai to vajag? Pēc manis izdomātiem parametriem, kā ir jābūt. Nē, nav jābūt, nav jābūt nekam. JO viss ir pilnība. Saules pats pirmais stars virs apvāršņa IR pilnība un pēdējais stars tāpat. Nāve IR pilnība. Dzimšanas IR pilnība. Viena mūs ieved ŠAJĀ pasaulē (aizmirstot pirms tam esošo) un otra mūs AIZVED uz mājām (aizmirstot ko citu, kam nozīmes vairs nav nekādas). Man? Vien “paldies” lūpās un viss, citam nav nozīmes. Krusts? TO es jau piedzīvoju, kaut kad ļoti, ļoti sen. Un piedevu. Otra/cita cilvēka nodevību. Cilvēks (pagaidām) ir vienkārši cilvēks un mīlestību biežāk nojauš kā to pazīst sejā.

Tagad? Dodos pēc malkas. Tik prozaiski gan!

Mēs? SATIKSIMIES. Kaut kad, kaut kur. Šajā pusē vai jau mājās esot, pie vienas pavarda guns.

Tas varbūt būs rīt, aizparīt. Kad ceriņi pilnām laimes ziedlapiņām Tavos matos snigs. Bet varbūt tas notiks pēc sekundes tūkstošās daļas. Kad zvaigznes uz Tava ceļa būs izbirušas, tieši zem kājām Tavām. Nezinu to, neminu, nedomāju Laikam pāri cilvēka ilgas likt. Katram ir citāds stāsts par piedošanu un PĒC tās.

                          Ieviņa, 9.aprīlis (ar Pūpolsvētdienu saistības gan nav nemaz, lai kā tīkotos to domāt)

 

... ar vēlmi klusu, klusu

Mums katram viss IR pa īstam. Gan nomiršana, gan piedzimšana no jauna, miesā un garā. Gan nodevība kādu pa īstam sasniedz ar zobenu asu tieši sirdī. Lai citā laikā viens otram piedošanu lūdzot mēs mācītos brūnā zāles klaidā ziedu asnus ieraudzīt. Tie vēl tikai būs, tikai ziedēs kaut kad. Un tik un tā zieda asns zemē jau IR pa īstam. Mīlestība? Klusi sirdī gaida savu atklāšanu. Naktī, kad zvaigznes jau ir nodzisušas un nav nevienas vairs acīm redzamās gaismas strēles. Taču tās IR. Mūsu aizvērtajās acīs, kad visu spējam ieraudzīt pa īstam.

Saule aust katru mīļu dienu pa īstam un vakaros riet pa īstam. Vētras pa īstam augļu pilnas ābeles lauž. Un pa īstam par ābeli to raudam mēs. Lūdzot saudzēt, lūdzot par sevi un mīļajiem.

Laiks? Kāds to smilšu pulkstenī ieslēdz un skaita smilšu graudus. Cik liktenis man tos ir atvēlējis? Cits caur pirkstiem zemē iesēj tukšu ziedu sēklas, gaidot kaut ko kaut kad uzziedam. Bet es lēnām soli speru uz laipas, kuras nemaz nav. Pāri upei, kura vakar ledus vižņus mīlēja vairāk par visu. Es speru savus soļus pa īstam, kaut laipas … nav, nemaz. Vien jaušu kad un kur Saule savus starus vīs pār pīpeņu pļavām, līdz apvārsnim tālam, tālam.

Viss, it viss mūsu pasaulē, kuru ik brīdi paši radām no jauna IR pa īstam. Pēc ziemas garās sniegpulksteņu “labrīt” un pirmās rudens salnas. Atzīšanās mīlestībā un nodevības asais zobens tieši sirdī. Un piedošanas garais ceļš, kalnā augstā kāpjot. Sāpes savas vienu pēc otras pret debesīm atlaižot. Baltās dūjās pārvēršot. Mīlestību atklājot. Kad IR laiks pienācis tam notikt. Ne sprīdi par ātru un ne smilšu graudu par vēlu. Īstajā laikā.

Vai jau ir tas īstais laiks? Jā, ir. Pa īstam. Zvaigznes debesīs jau ir nodzisušas. Lai to vietā jaunās galaktikās mēs spētu citas zvaigznes aizdedzināt. Ar vienu acu skatu, ar vēlmi savu klusu, klusu.



Mēs? Domāju ...

Marts. Sniega mēnesis. Tā es to biežāk esmu piedzīvojusi. Un gaisā CITAS strāvas jutusi. TĀS NAV vārdā nosaucamas, vien jūtamas. Ar ādu. Tā it kā pasaule būtu ne ar acīm redzama, bet pavisam citādi. CITĀDI. Tā it kā TAS būtu tas brīdis, kad Dievs pasauli radīja. Mēs? Domāju ...

Mēs vairāk, biežāk  Dieva radīto pasauli noliedzam. Tās vietā konstruējam paši savu greizo spoguļu karaļvalsti “tev būs un tev nebūs”. Vairāk, biežāk baiļu vadīti savus ceļus lokām izdomāta troņa priekšā, kurš patiesībā ir tukšs. Dievs? Maizi cep. Pasauli rada NO JAUNA. Atkal un atkal. Kurš sviedrus no viņa pieres savā nēzdogā gribēs noslaucīt? Nepiesaucot vārdos “tev būs un tev nebūs”. Tik daudzi skaļi kliedz, taču klusuma priekšā nespēj patiesi savu sirdi vaļā vērt. Tā it kā justu, zinātu – vārdos ir tukšas zilbes un tukšas jūtas.  Izdomāts tronis.

Dievs? Maizi cep. No jauna.