Jā, GAIŠI

 Reizēm cilvēks savā dzīves pieredzē kādā fragmentā ir par daudz stipri iestrēdzis. Apgūšanai dotais laiks jau sen ir izsmelts, taču pieradums traucē atlaist. Tad fiziskā realitāte cilvēkam dod taustāmus apstākļus ar skaidri saredzamu mērķi, ka IR laiks citai pieredzei. Varbūt tā būs labāka par esošo (jau apgūto), varbūt ne. Ko jau nu cilvēks pats būs padarījis par realitāti, kura veidojos no iepriekšējām realitātēm (pieredzēm).

 *** **** ****

Pēc laika, pār plecu atskatoties, var ieraudzīt cik patiesībā rūgtā pieredze savā būtībā spēj, var un arī dod vērtību. Cik gaiši izgaismojas patiesums, īstums un vajadzīgais! Jā, GAIŠI.

6. aprīlis 2019.gads

Mans VĀRDS

 

Zvaigznes plaukstā: LAI TOP! (zvaigznesplauksta.blogspot.com) 

Ir svētdien, atkal. Jau nezin kurā manā mūžā, cilvēka mūžā. Austiņās skan mūzika, pēc noskaņojuma tieši tagad. Paiet laiciņš kamēr sameklēju atbilstošāko. Pirmās sekundes, der vai neder? Tieši tagad. Paralēli datora ekrānā ir atvērti vismaz 5 logi. No kuriem trīs ir mani pieraksti sākot no 2015.gada. Trešā mana grāmata ar nosaukumu “Zemei piedošanu lūdzot” ir iznākusi 2015.gadā un nu IR LAIKS. Ir laiks ķerties klāt sakārtošanas darbam. Nākošajai grāmatai ar nosaukumu “ … “. 

 It visam IR SAVS LAIKS. Tas īstais laiks, kurā zieds savas smaržas dāvā pasaulei un cilvēks otram pasaka vārdus “Es Tevi mīlu”. Un pēc gariem, gariem nodzīvotajiem dzīves gadiem ir jādodas projām no planētas vārdā Zeme. Uz savām MĀJĀM. Cilvēks ar miesu un asinīm bīstas šī brīža. Jo ir tik ļoti pats sevi piesējis matērijai, zemei un dubļiem sev zem kājām. Un tad ir grūti, ļoti grūti sajust sev pie pleciem, tur kur ir lāpstiņas, SAVUS SPĀRNUS. Putna spārnus. Eņģeļa spārnus.

 Reiz, tas bija sen pirms gadiem.  Klusi klusiņām kāds aizskāra manu vaigu. Pagriezos un ieraudzīju eņģeli. Viņš smaidot lūdza man piemērīt spārnus. Tādus pērļaini baltus un maigus. Es zināju, tie ir mani spārni. Es zināju, joprojām mani cilvēka vārdā citi sauks. Es zināju, būs vēl daudziem ceļiem dubļos jāizbrien cauri. Un zināju, cilvēki man akmeņus krūtīs sviedīs. Cilvēks pasauli mēra pats pēc saviem mēriem. Pēc pareizi un nepareizi. Balts un melns. Un zvaigznes, tās ir tikai tālo galaktiku atlūzas, izdzisuši, auksti pelni.

 Ir svētdiena, 7.novembris. Kad es biju mazs bērns, es nepratu šo skaitli atpazīt. Zināju izskaitīt līdz seši un zināju, ir astoņi, deviņi un visi citi. Taču septiņi, nē, pie šī es vienmēr apstājos kā iemieta. Tagad tas ir mans skaitlis un šis skaitlis ir eņģeļiem veltīts. Šajā dienā, 7.decembrī, mana mamma devās prom no šīs planētas vārdā Zeme. Tagad Lielā Lāča zvaigznājā viena no pavadošajām zvaigznēm nes manas mammas vārdu Liesma. Tā nav mana cilvēcīgā fantāzija vai iedomas. Tas tā ir no 2019. gada 17. decembra. Liesmas attālums no Zemes ir 289 gaismas gadi.  

Es dzirdu kā mamma teica : TUR IR ZELTA ZVAIGZNES. Tas bija tik sen, reanimācijā. Es redzu viņas acis. Es dzirdu viņas balsi. Un kad pienāks tieši mans laiks doties MĀJUP, es došos …

Īstajā laikā. Varbūt tā būs ziema, mana mīļā ziema. Bet varbūt tas būs pavasaris. Varbūt tas būs rītausmai austot, kad Saule uzsmaida pasaulei. Varbūt nakts mēļajā pasaulē mēness lasīs kopā visas savas zvaigznes pavalstnieces. Cilvēks savu aiziešanu no planētas vārdā Zeme nezina. Tas ir ar gudru ziņu tā atvēlēts. Lai vēl kādam cilvēkam iespētu pateikt vārdus. Es TEVI MĪLU. Mans tētis šos vārdus izrunāja citādi. Es dzirdu viņa balsi mūsu pēdējā telefona sarunā “nu tad attā meit, …”. Es redzu viņa sastrādātās rokas. Tās zināja kādas ziemas ir Sibīrijā. 

 Līst lietus, jau kuru stundu līst. Zemei ir ļoti vajadzīgs lietus. Cilvēkam ir ļoti vajadzīgs pieskāriens. Otra rokas pieskāriens. Balss pieskāriens. Dvēselei. Caur miesu. Kā silts glāsts. Kā mierinošs vārds. DVĒSELEI. Lai dzīves ceļa galā varētu pieskarties savai zvaigznei.  Tai, kura nes manu vārdu …

LAI TOP!

Cauri gadu simtiem un tūkstošiem mēs ejam pa pasauli šo. Ar baltām un melnām sirdīm. Līdzi ņemot zelta pavedienā sietu zvaigznes saktu. Tajā mēs gravējam savas dzīves rakstus. Tajos ir mūsu bēdu ielejas un kalnu smailes drosme. Zvaigznes sakta ik brīdi skaistāka top – no mūsu asarām un nopūtām. No gavilēm un smaidiem. Un mēs topam citādi.

Manā plaukstā tik daudz zvaigžņu staro. Tās tik daudz gaismas dod. Zilais samts debesīs. Tik glāstošs. Un karalisks. Manā plaukstā tik daudz zvaigžņu staro.

Tās zvaigznes, kas man plaukstā šodien vēl, tās zilajā debesu samtā jau rīt  - viskrāšņākais rotājums. Tik krāšņs, kāds vēl redzēts nav.

Top JAUNS STĀSTS

 

Viss ir pa īstam, it viss ko savā CILVĒKA dzīves laikā katrs piedzīvojam. Gan sāpes, gan mīlestība, gan nodevība. Gan tās trīs bez gaismas naktis, kurās visas (!) zvaigznes jau ir nodzisušas. Ne gaismas strēles aiz sevis neatstājot. Jo IR LAIKS. ĪSTAIS. Jo nu ir jāaizdedz tas savs GAISMAS lukturis, lai aiz Tevis redz citi tumsā, kur soli spert. Top  JAUNS STĀSTS par CILVĒCĪBU, par MĪLESTĪBU, par DIEVIŠĶO CILVĒKĀ. No tīras sirds, kura MĪL.   

                                                                                               22. oktobris 2021.

 

... ar vēlmi klusu, klusu

 

Mums katram viss IR pa īstam. Gan nomiršana, gan piedzimšana no jauna, miesā un garā. Gan nodevība kādu pa īstam sasniedz ar zobenu asu tieši sirdī. Lai citā laikā viens otram piedošanu lūdzot mēs mācītos brūnā zāles klaidā ziedu asnus ieraudzīt. Tie vēl tikai būs, tikai ziedēs kaut kad. Un tik un tā zieda asns zemē jau IR pa īstam. Mīlestība? Klusi sirdī gaida savu atklāšanu. Naktī, kad zvaigznes jau ir nodzisušas un nav nevienas vairs acīm redzamās gaismas strēles. Taču tās IR. Mūsu aizvērtajās acīs, kad visu spējam ieraudzīt pa īstam.  

 

Saule aust katru mīļu dienu pa īstam un vakaros riet pa īstam. Vētras pa īstam augļu pilnas ābeles lauž. Un pa īstam par ābeli to raudam mēs. Lūdzot saudzēt, lūdzot par sevi un mīļajiem. 

 

Laiks? Kāds to smilšu pulkstenī ieslēdz un skaita smilšu graudus. Cik liktenis man tos ir atvēlējis? Cits caur pirkstiem zemē iesēj tukšu ziedu sēklas, gaidot kaut ko kaut kad uzziedam. Bet es lēnām soli speru uz laipas, kuras nemaz nav. Pāri upei, kura vakar ledus vižņus mīlēja vairāk par visu. Es speru savus soļus pa īstam, kaut laipas … nav, nemaz. Vien jaušu kad un kur Saule savus starus vīs pār pīpeņu pļavām, līdz apvārsnim tālam, tālam. 

 

Viss, it viss mūsu pasaulē, kuru ik brīdi paši radām no jauna IR pa īstam. Pēc ziemas garās sniegpulksteņu “labrīt” un pirmās rudens salnas. Atzīšanās mīlestībā un nodevības asais zobens tieši sirdī. Un piedošanas garais ceļš, kalnā augstā kāpjot. Sāpes savas vienu pēc otras pret debesīm atlaižot. Baltās dūjās pārvēršot. Mīlestību atklājot. Kad IR laiks pienācis tam notikt. Ne sprīdi par ātru un ne smilšu graudu par vēlu. Īstajā laikā.

 

Vai jau ir tas īstais laiks? Jā, ir. Pa īstam. Zvaigznes debesīs jau ir nodzisušas. Lai to vietā jaunās galaktikās mēs spētu citas zvaigznes aizdedzināt. Ar vienu acu skatu, ar vēlmi savu klusu, klusu.

                                                                            2017.gads, marts

Vien SIRDS

 

Jā, ŠIM LAIKAM ir iedots

 

Mans vārds ir Mūžība

 

Mans vārds ir MŪŽĪBA. Visas cilvēku ilgas un sapņus sabēršu sev svārku malās. Un tad pasaulē ejot izbēršu sekundēs un acumirkļos tik ātri gaistošos. Cilvēki tad teiks - tik saldi sāp. Cilvēki tad teiks - mirkli jel, apstājies. Cilvēki tad ar plaukstu sev no pieres sviedrus notrauks. Cilvēki tad asaras rūgtas lies. Cilvēki tad ilgosies zilo debesu glāstus.

Mans vārds ir MŪŽĪBA. Es esmu no Laika sākuma un būšu līdz pat Laika beigām. Es būšu pat pēc beigām. Jo to īsto beigu nav. Ir vien sudraba lāšu pieskāriens Tavai pierei. Un Tu tajā tik īsi īsajā mirklī vari ieraudzīt it visu uz pasaules plašās. Kā pasaule tika radīta. Kā pasaule dodas tālāk un arvien tālāk jau sen tai nolemtajā ceļā. Cauri miglas vāliem, pa zvaigžņu putekļiem noklāto GAISMAS ceļu.