ceturtdiena, 2014. gada 11. septembris

Aicinām apmeklēt dzejas almanaha „Rēzekne – 2014” atklāšanas svētkus

http://rezeknesnovads.lv/aicinam-apmeklet-dzejas-almanaha-rezekne-2014-atklasanas-svetkus/


12.septembrī pulksten 14.00 Rēzeknes novada pašvaldības lielajā zālē notiks literārā almanaha „Rēzekne – 2014” prezentācijas pasākums. Kā pastāstīja izdevuma kuratore Olga Orsa, šī būs jau 17. grāmata, kas piepildīta ar vairāk nekā 70 Latgales, Latvijas un arī ārvalstu literātu darbiem par Latgali un Rēzekni: „Katram almanaham cenšamies atrast ko īpašu un vienojošu – šoreiz tie būs Latgales pieminekļi. Dzejnieki savos sacerējumos apjūsmo gan dzejnieka un mākslinieka Antona Kūkoja atveidojumu bronzā, gan akmenī cirsto rakstnieka un literatūrzinātnieka Jurija Tiņanova bisti un, protams, arī Latgales simbolu – pieminekli „Vienoti Latvijai”.”
Jāatzīmē, ka pēc prezentācijas almanahs nenonāks pārdošanā. To saņems atklāšanas svētku dalībnieki, publicēto darbu autori, kā arī Rēzeknes novada un pilsētas skolas un bibliotēkas.
Līdzekļus grāmatas iespiešanai piešķīruši pastāvīgie almanaha sponsori – Rēzeknes novada dome, Rēzeknes pilsētas dome un a/s „Rēzeknes autobusu parks”.



trešdiena, 2014. gada 10. septembris

IR

kā nav sākuma, tā nav beigu. Cilvēks gan mēģina sākumu un beigas noteikt, taču ... tas nav iespējams. Pasaule ir daudzkārt citādāka kā mēs to iedomājamies un par varēm cenšamies ar vārdiem aprakstīt. Romānos un dzejā. Nē, tas ko aprakstām - tās ir mūsu iedomas par pasauli, kuru IR radījis Dievs.

 
 
 
Laimas Putniņas datorsalikums


otrdiena, 2014. gada 9. septembris

Patiesībā

Patiesībā...

... šī apaļā rotaļu bumba, kuru saucam par Zemeslodi, ir ļoti trausla. Tā tikai liekas, ka stipra un milzīgi liela. Patiesībā cilvēks ir muļķis to neapzinoties. Naivas mīlas dzejas rindas, naivi solījumi par draudzību īstu, dziļu. Naivi smaidi "labi būs". Naivi sniegpulkstenītes ziedēt sāk. Es redzu kā tām salst. Es redzu kā cilvēki rotaļājas ar apaļu bumbu, kuru saucam par Zemeslodi, par mājām savām. Tikai tā nav naiva rotaļa, nav naivi smaidi un nav naiva atzīšanās mīlestībā. Patiesībā viss ir stipri citādi. Man dreb rokas turot šo bumbu sev plaukstās. Jo tik liela muļķība ir vietu atradusi cilvēku prātos un sirdīs. Rotaļāties ar pasaules pastāvēšanu. Jā, tieši tā! Pastāvēšanu. Stāsta, ka pasaule esot mūžīga un visums esot mūžīgs. Patiesībā viss ir stipri citādi. Un es klausos Tavas naivās mīlas dzejas rindas acīm bezgala skumjām. Tu nedzirdi zemes pukstus, tu nejūti kā viņai tieši tagad sāp. Es lūdzu Tevi, ieklausies…

Tur pašā kodolā elpo TAVA sirds. Jā, Tava gan. Un tai ļoti sāp Tava muļķība, Tavs neprāts, Tavs naivums par lietu patieso dabu. Piedod, es pašlaik neieklausīšos Tevis uzrakstītajās mīlas dzejas rindās. Tās tiešām ir muļķīgas. Pašlaik, kad tik auksta zāle sāk dīgt. Man jāpaspēj tai savu elpu pāri klāt, lai puķes šai pavasarī ziedēt spētu. Ja vari, ja spēji, ja gribi palīdzi, lūdzu man. Patiesībā cita nekā svarīgāka pašlaik nav. Viss cits rīt un aizparīt būs.
                                                                                                                                                                                                                                                                                                 


 

pirmdiena, 2014. gada 8. septembris

"Vēlies, tikai vēlies."


"Vēlies, tikai vēlies." - kamēr šī dziesma skan, es klusi pie sevis lūgšanu lūdzu. Par klusumu, kas sirdij svētību dod. Man un Tev. Mums. Vai vēlies to sadzirdēt? Vai vēlies tajā veldzi rast? Prātam savam no pasaules tukšajām pļāpām. Sirdij savai no izdomātām mīlestības spēlēm. Dvēselei savai no izžūstošām upēm, kurās atspulga nava.

Es klusi lūdzu.

Ieklausies cik DZIDRI klusums skan. Tā zāle dīgst un dvēsele dzied. Tā koku lapas raisās no zara un sirds mierā smaida. Tā smilts grauds vakara rietā teiku stāsta par aizlaikiem seniem un prāts to atcerēties spēj.

"Vēlies, tikai vēlies" - dziesma skan un klusuma dārzā sāk pazemes strauts virszemē plūst.

4. augusts 20:27, ceļojuma laikā
 
 

svētdiena, 2014. gada 7. septembris

Iet un iet


Stāsta, ka smiltis nesaglabā pēdu nospiedumus. Un pat akmens ne. Taču tā nav tiesa. Tieši smiltīs vislabāk pēc gadu tūkstošiem cilvēku pēdu nospiedumi ir it LABI REDZAMI. Jā, citādi tos redzam ar šodienas acīm SAVAS DZĪVES TAD TOREIZ. Kaklā sāk kņudēt un negribas projām vairs iet no vietām tik labi zināmām. Kaut smiltis ŠODIEN JAU ir citas tās, kurās TOREIZ es basām kājām gāju. Roka pieskaras akmens mūriem un tik ļoti silti top. Gribas palikt, gribas par mūru to kļūt. Kaut gadu simti tik ātri manos matos vēja dziesmas pina. Vairs ne vairogs un šķēps manās rokās un ne arēnas smiltis acis grauž. Ne vairs kvēlā uguns liesma pēdām glaužas klātu. Tā bija TOREIZ TAD. Es nevaru Laika ratu atpakaļ griezt ne par sprīdi. Varu vien SAVAS DZĪVES NOSPIEDUMUS smiltīs ar acīm glāstīt. TAGAD. Un piedošu lūgt vējam par aizmirstajām dziesmām. Noaujot tik neērtās kurpes un liedagā basām kājām iet un iet...

1. augustā 19:28, Ieva Trimalniece, ceļojuma laikā
 

sestdiena, 2014. gada 6. septembris

VIENMĒR


Vai pasaules vēsture ir tāda kādu to esam no mācību grāmatām apguvuši? Noteikti NĒ! Tā ir pavisam citāda. Ne tikai kā faktu materiāls, bet vēl vairāk kā katra cilvēka CEĻŠ no baiļu ielejām uz drosmes kalnu gālēm. Bez sāpēm tās nav sasniedzamas. Un reizēm ir jāiziet cauri nodevības vārtiem. Nonākot pie piedošanas strauta, kurā tieši Tu savās plaukstās ūdeni sniedz savam nodevējam. CEĻŠ. Vienmēr kalnup vijas. Pretī Saulei, pretī debesīm un zvaigznēm vistumšākajā naktī.

Ie.Trimalniece, pierakstīts ceļojuma laikā Francijā, šajā vasarā