Atminos kādu epizodi Rēzeknē pie tirgus. Vēroju divus
bērnus notupušos pie stūra veikala durvīm. Abi aizrautīgi priecājās par
lēkājošu vardīti. Es priecājos savukārt par abiem bērniem. Mani ieinteresēja
pieaugušo reakcija. Un … tie devās savās gaitās vienaldzīgu seju. It kā nebūtu
ne priecīgo bērnu, ne vardītes. Nieks?
Viena niecīga dzīves epizode, kura atklāja CIK DAUDZ
cilvēks var sev iegūt. Neiztērējot ne pussantīma. Un tā tas ir visu laiku,
nepārtraukti.
Ezis suņa ēdiena bļodā iekāpis ar visām četrām.
Astoņas zīdastes šūpojas vecajā antenā. Elpa dārga cilvēka krūtīs. Veikala
plauktā uz krūzītes sāniem skaists zīmējums. Un vēl, vēl…
Ko no tā var sev paturēt? Gandrīz neko, izņemot
PATIESU prieku. Ka tas viss vienkārši ir pasaulē. Uguns plītī rūc. Sals kož
vaigos. Suns savainojis ķepu. Netīra grīda. Saulriets. Saullēkts. Un vēl, vēl…
Tas ir viss! Nieks?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru