Un varbūt tā pat ir labi. Kad sniegs aizsnidzis otrā
pusē apvārsnim. Šajā pusē atstājot lietus simfoniju. Tumši pelēkajās debesīs
vien cerību atstājot. Rītdienas mirklim pašā dienas vidū. Kad maizes riku
TICĪBĀ dalīšu ar citu kādu maigu vai sūru dvēseli.
- Ticībā kam? - tu jautā šodienas tumsas brīdī, kad
visas sveces jau izdegušas. Pat ne dakts pašā galā vairs liesmiņas atblāzmas
nava.
- Mīlestībai, protams. Tā pastāv un arī ira
pastāvējusi arvienu. Nekad jau arī nav bijis citādi. Vien katra paša cerībā un
ticībā tā slēpusies ira. Aiz šķidrauta plāna jo plāna. Klusā čukstā tās lūpas
pat vārdus ir teikušas šos: „Kad Tavas istabas logā ielūkojas Saules siltais
skats, tad zini - tā esmu es. Kad Tavas istabas logā ielūkojas Mēness sudraba
vaigs, tad zini - tā esmu es. Un kad uz zvaigznēm Tu palūkojies, tad vienmēr
zini - lūk, tā pati mazākā esmu es. BLAKUS TEV stāšu tai pat mirklī, kad
iedomāsi. Pat tad, ja Tava roka manu roku plaukstā neturēs. Pat tad.”
Līst, ne snieg baltām pārslām. Līst sidraba lāsēm. Es
laužu savu maizes riku un sniedzu Tev, mans tālais un tik tuvais dvēseles
biedrs. Ticībā, MĪLESTĪBĀ. Un pati mazākā zvaigznīte smaidīt sāk.
18. decembris 2011.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru