Mums katram ir sava vieta un laiks dots. Starot.
Īstiem būt. Ne tas, ko citiem rādām. Tas, kas esam mājas darbus darot. Vārdos
skopi, bet dvēselē dāsni. Vārdos medus lejas, bet zupas šķīvī viens prosas
graudiņš. Bruņču mala atrisusi, bet sirdī košas rozes ziedēt zied pat sniegos
baltos. Ņieburs vienās mežģīnēs, bet acīs skaudības melnās čūskas lokās.
Divejādība. Kas rāda nepatieso par patiesu. Vai tiešām
rāda? Tomēr nē. Vien viļ un maldos tur.
Kāpēc gan tā? Lai mācītos šķirt labo no ļaunā. Kad saldie mīlestības
gaismas vārdi ir vilks jēra ādā. Un raupjā akmens trieciens pret krūtīm ir Dieva maigais glāsts. Nātres dzēliens papēžos
Laimas svētība dota. Divejādība…
Mācies, cilvēk šķirt balto no melnā. Dienā tumsa
valda. Naktī Gaisma staigā. Vien mācies upē krastus mīt. Labo pret kreiso un
kreiso pret labo. Mācies zvaigznes skaitīt uz Zemes. Ogas lasīt Debesīs. Sniegā
degt. Saulē ūdens krūzi turēt.
Grūti? Jā, protams. Tik ļoti acij ticēt ir ļauts jau
sen. Bet dvēselei klusēt. Par to smejot. Tagad raisi visus maldus nost. No acīm
savām. Un ļauj DVĒSELEI REDZĒT. Kas staro, bet kas vien blāvo.
17.jūnijs 2011.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru