Kokiem ir savas skaņas

Pirmā Adventes svece aicināja VĒRĪGI LŪKOTIES - sev visapkārt. Otrā – aicināja VĒRĪGI IEKLAUSĪTIES sev visapkārt. Kā tējas garaiņi klusi atsauc atpakaļ bites liepu zaros. Kā sniega pārslas vējam pieskaroties, klusi novirpuļo lejup un piesauc pavasara vizbuļus miglā. Kā klusums skan - mums apkārt un mūsos. Zem ledus vāka burbuļo ūdens sudrabaini balts. Uz loga rūts plaukšanā steidz asnus dzīt ledus rozes un lilijas. Bišu stropā bites dzied - ne jau velti ir teikts „eimam meitas klausīties kā bitītes daiļi dzied”. Tā nebūt nav tautas teicēju izdoma. Tāpat kā nav izdomātas zvēru sarunas. Pēc kaķa murrāšanas, ieejot kūtī, pat neredzot var zināt – palaidnis it mierīgi ir iekārtojies ruksim pie sāniem. Un ruksim drauga siltais sāns arī sagādā labsajūtu. Abi savā valodā sarunājas – miermīlīgi un silti. Gotiņai ir pa prātam suņa draiskulības. Viņa ar klusu nopūtu pasaka paldies par vaiga nolaizīšanu. To un vēl daudz ko citu var saklausīt – ja vien kā saka, lācis nav uzkāpis uz ausīm. Pavasarī var saklausīt kā klusi sanot plaukst bērza jaunās lapiņas. Tādas maigi zaļas. Pirmās plaukstošās atgādina peļu austiņas. Vasarā īsi pirms negaisa ir pilnīgs klusums. Tad it kā no nekurienes atbrāžas vēja slota – ar pamatīgu atvēzienu un šņākoņu koku zari un galotnes tiek noliektas turpat vai līdz zemei. Tā vien skaties, ka pašu nepieliec pie zemes. Rudenī trīsuļodama savu lapu rotu atdāvina apse. Var ticēt var neticēt, bet kokiem ir savas melodijas skaņas un lapas to pavadībā virpuļodamas dejo.

To visu var saklausīt. Ja vien, tāpat kā redze, dzirde nav pārpludināta ar neskaitāmiem niekiem. Tāpat kā redzi mēs nevajadzīgi noslogojam ar liekām lietām, tāpat dzirdi mēs nepažēlojam. Paši sevi nepažēlojam no uzmācīgām skaņām un trokšņiem. Un, protams, tas mūs nogurdina un atņem spēkus. Nezinu kāpēc ierodoties ciemos, mājas saimnieki steidz ieslēgt televizoru piebilstot – „tas fonam”. Ja tas ir skaisti izbaudāms koncerts – nav iebildumu. Bet ziņu pārraides vai kārtējais seriāls – lūdzu cienīsim savu viesi, kurš ir atnācis ciemos, lai ar mums aprunātos. Lai mūs uzklausītu un lai mēs viņu uzklausītu. Nav jau tik daudz to īsto lietu kuras patiešām veido dzīves krāsainību un skaņu melodiju liegumu. Uzmācīgā patērētāj sabiedrības kultūra cenšas radīt aklu un kurlu cilvēku. Un savā būtībā tas nozīmē – viegli vadāmu bezpersonisku preces izmantotāju. Bet nav tādas varas, kas atceltu visvienkāršāko sakarību – cilvēks un daba ir viens nedalāms veselums. Ja mēs šo sakarību vairs nespējam ieraudzīt rīta miglā un saklausīt bites dziesmā, tad jāpiekrīt zinātnieku apgalvojumam – cilvēce sen vairs neiet progresa ceļu, bet gan regresa ceļu. Kāpjot pa kāpnēm augšup mēs patiesībā kāpjam lejup. Nepamanot kurā vietā notika šī pārmaiņa.

Šajā brīdī sveces liesmiņa vieglītēm noraustījās. Liesmiņa pasmaidot piebilda – „lai nokļūtu nākošā kalnā, ir jānokāpj lejā. Kaut vai tikai tāpēc lai pasmeltu pazemes ūdeņus. Tie plūst no cilvēku neskartām dzīlēm. Tīrām un dzidrām.”

Otrā Adventes svecīte novēlēja saklausīt arī zvaigžņu teikas. Un aiz namdurvju sliekšņa jau izklāja taku pie trešās sveces. Tai trešā mācība ir dota līdzi ko apgūt. SAJUST un IZJUST.