*** ** ***



*** ** ***

 

 

 

 

 

*** ** ***



pieskarties DEBESĪM...

pieskarties DEBESĪM...

ir tik ļoti vienkārši. Savas acis paceļot pret tām. Un dvēseli atbrīvot no sevis paša liktā uz krūtīm akmens. Jā, pieskarties DEBESĪM ir tik ļoti vienkārši. Nekā vienkāršāka vairs nav.

Taču dzīvot uz zemes šīs retais kurš spēj. Bez drosmes tas pat nav iespējams. Un mirt? Vēl jo vairāk ...

Cilvēkam lielākais noslēpums šajā pasaulē ir DZĪVE. Un tās viduspunkts - nāve. Došanās pie tās. Došanās pie DZĪVĪBAS. Saka, ka dzīvība ir uz zemes. Tā saka. Dzīve biežāk apliecina, ka cilvēks to nepazīst. Nāve apliecina, ka pazīst.

Pieskarties DEBESĪM ar savu dvēselei, cik vienkārši ir tas. Un savās plaukstās turēt dzīvu uguni, cik vienkārši ir tas. Dzīvot pasaulē, nē tas jopŗojām ir cilvēkam lielākais noslēpums.

http://kinogo.co/4858-molba-2010.html
p.s. Vakar šo Indijas filmu skatījos pat divas reizes. Un DOMĀJU.



*** * ***



Vasara sauc ...



Bija … ir … būs …

Arī šodien lietus manu pagalmu pārstaigāja. Nē, ne visu dienu kā vakar tam tikās. Šodien pārskrēja ātriem soļiem un pazuda aiz mežu galotnēm. Saulei pienenes atvēlot. Un pēc brīža atkal atskrienot kā būtu ko aizmirsis pagalmā manā. Ak, jā tulpēm esot gana ziedus raisīt, tām esot jau visa uzmanība bijusi dota. Un lietus lāses zemē vienu pēc otras tulpju  ziedus lieca. Man ir mazliet tās žēl, tikai mazliet, jo vairāk nevar tas būt. Pasaulē it viss aplī dzīvo, kur nav ne sākuma, ne beigas var atrast. Kaut ziedus lietus pret zemi liec. Pieskaros ar pirkstu galiem ziedu zīdam un jūtu kā zeme elpo. Tā ir manis pašas elpa krūtīs manās. Zieds un es esam viens. Zeme un es esam viens. Debesis un es esam viens. Putns un es esam viens. Lietus un es esam viens. Bija … ir … būs … un tā bezgalīgi, kamēr vien cilvēks pasaulē savus ceļus ies.