Arī
šodien lietus manu pagalmu pārstaigāja. Nē, ne visu dienu kā vakar tam tikās.
Šodien pārskrēja ātriem soļiem un pazuda aiz mežu galotnēm. Saulei pienenes
atvēlot. Un pēc brīža atkal atskrienot kā būtu ko aizmirsis pagalmā manā. Ak,
jā tulpēm esot gana ziedus raisīt, tām esot jau visa uzmanība bijusi dota. Un
lietus lāses zemē vienu pēc otras tulpju
ziedus lieca. Man ir mazliet tās žēl, tikai mazliet, jo vairāk nevar tas
būt. Pasaulē it viss aplī dzīvo, kur nav ne sākuma, ne beigas var atrast. Kaut
ziedus lietus pret zemi liec. Pieskaros ar pirkstu galiem ziedu zīdam un jūtu
kā zeme elpo. Tā ir manis pašas elpa krūtīs manās. Zieds un es esam viens. Zeme
un es esam viens. Debesis un es esam viens. Putns un es esam viens. Lietus un
es esam viens. Bija … ir … būs … un tā bezgalīgi, kamēr vien cilvēks pasaulē
savus ceļus ies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru