Bagāta esmu

Dzīve ir bagāta vai nabaga? Bagāta, protams. Dzīve mani apdāvina vai man ņem nost? Apdāvina, protams. Tāpat kā Tevi. Zinu to, redzu to. Tu vari noliegt to, tās saņemtās dāvanas par nejaušībām saucot. Par likteņa spēli saprotot. Domājot, ka visu naudā jāizmēra. Nē, viss dzīvē ir daudzkārt vienkāršāk, daudzkārt tuvāk saskatāms. Vien cilvēka skats par daudz tālumos klīstot tā arī neierauga tieši viņam dāvāto. Pārpārēm, tā ka kausam pāri līst. Jā, ir tieši tā.
Katru rītu Tu vari Saulei labrīt teikt. Katru dienu Tu vari kaut vienam cilvēkam uzsmaidīt. Katru dienu vari savai sirdij paldies teikt, ka tā pukst krūtīs Tavās. Saki vien, ka tā nav Tava bagātība? Vai spēsi uzdrošināties noliegt pati savu sirdi krūtīs un acis savas vēlēsies aklas? Vai spēsi noliegt savas dzīves skarbās dienas, kad pār Tevi sudraba lietus lija? Vai spēsi teikt, ka mīlestības nav pasaulē šajā? Jā, noliegt var visu, visu. Gan to labo, gan to ne tik labo. Gan balto, gan melno, gan zeltu, gan sudrabu. Zeltu koku lapās rudenim atnākot. Un savu matu sudrabu tāpat. Visu noliegt var, cilvēkam ir ļauts it viss ko vien pats vēlas. Puķi lauzt un puķi zemē ar saknēm likt.

Šodien es zemē liku peoniju, lieliem rozā ziediem. Tagad jāgaida nākošā vasara. Pilnām rokām rudens zelta. Bagāta esmu.

6. oktobris 2016.gads

 



Citādi

Katru gadu citādi lapas zeme krīt. Uz zemes brūnas vai uz sniega balta. Katru mūžu citādi sirds mīl. Ar gaišu smaidu vai tumšu kaisli. Katru rītu dvēsele citādi putnus sauc mājup. Ar acu pieskārienu Piena ceļam vai zibens šautrām asām. Viss notiek citādi katru nākošo gadu, gadsimtu un rītu. Kaut šķiet vienas un tās pašas krāsas gar acīm slīd un rokas tos pašus ziedus lauž katru rudeni.

Kurš zieds tagad man tuvāk vēlas nākt? Un kuram es vēlos savu smaidu dāvināt? Rožu ziedlapas jau zemē norisušas. Meža vijolītes mani līdz pavasarim gaidīs, un tās tāpat gaidīšu es. Raugos tagad pēc tā zieda, kurš man savu smaidu sniegtu, ir tik vēls rudens un vējš lapas sev līdzi rauj, aiz horizonta.

Katru gadu citādi ilgojas manas acis un dvēsele klusiem soļiem debesīs Piena ceļā sāk iet. Vēlā rudenī pēc pirmā sniega ilgās logā lūkojoties, aiz horizonta. Tas vējš ilgas manas tālumā sauc, tur aiz horizonta. Aiz tālās zemes malas, kur sniegi balti, balti jau snieg.

Jā, es vēlos baltajām sniega pārslām uzsmaidīt un to tuvumā Saulē lūkoties. Rītā agrā, kad vējš modies vel nav. Visi egļu zari sniega pilni un pasaule mieru elpo. Klusi, klusi …

Katru gadu citādi pirmais sniegs mieru pasaulei nes, arī man un Tev.

 



It viss ...

Nekas, nekas šajā pasaulē nav tāds kā to ar savām acīm redzam. Viss, viss citādi mirdz un citādi zaigo. Spogulim otrā pusē. Ledus kalna dziļumā. Uguns liesmas vidū, kur viskarstākā dzirkstele elpo. Tā Zeme elpo un kalns klusi nopūšas.

*** *** ***

Cilvēks cilvēkam garām aizsteidzas, nepamanot. Otra prieku acu dzīlēs un asaru zoda bedrītē. Nogurušās rokas un priedes skuju aiz mēteļa atloka. Skrienot pazūd dzīve kaut kur nebūtībā. Kaut kur neesamībā. Acis akli pāri slīd horizonta gaišajai strēlei. Saule ir vien dienas skrējiena pirmais olis iebiris kurpē. Cilvēks garām aizsteidzas jūras smaidam, sniega un matiolas smaržas pat neatpazīstot.

*** *** ***

Ak, kā zeme smaržo! Mazliet pēc rītdienas, kad sniegs pār zemes brūno garozu baltiem cerību putniem snigs. Un ik sniega pārslā maza gaismas dzirkstelīte būs. Ar ko aizdedzināt savas sirds dzirkstelīti, Dieva doto. Tā mazliet neierasti varbūt, kā tas bieži cilvēkam šķiet. Jā, mājas pavarda uguns maizes klaipam apmīļot dota. Cilvēka sirdij, dvēselei, garam tiek citāda uguns dota. Sniega pārslu apmīļota, sasildīta. Ak, kā sniegs smaržo! Mazliet pēc Tava smaida un mazliet pēc rīta, kad baltajā jūras putu vilnī Tavas pēdas viegli, viegli soļus atstāj ...

*** *** ***

Cilvēks cilvēkam var garām paiet, neredzot, nepamanot. Cilvēks cilvēkam var ziedu uzdāvināt. Par smaidu acu dzīlēs ieraudzīto un asaru zoda bedrītē. Nogurušās rokas noglāstīt var cilvēks cilvēkam. Visu var, kad ir tapis dzīvs un īsts. Kad ik acu skatiens mīlestībā raugās pasaules telpā. Jo tajā it viss ir gaismas piepildīts, ik šķiedra, ik zirnekļa tīkla pavediens. It viss ...

 

...māla krūkā uz galda tēja kūp ...

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=66410761

"Vai ir kas tāds kas ir zudis uz mūžīgiem laikiem, no vēstures mantojuma" (pēc atmiņas viens jautājums no intervijas Francijas Tv filmai)

Pati pirmā doma, tad intervijas laikā - nē, nav zudis. Tagad piebilstot - vien uz kādu vēstures laika posmu tiek aizsegts ar citām lietām, citām sāpēm un citu prieku. Tik daudz šajos gadu simtos un tūkstošos ir bijis! Tik daudzas valstis ir bijušas pašā zenītā. Kritušas un zudušas putekļos. Skolā māca, ka vēsture ir lineāra. Taču visa dzīve tiešā veidā apliecina, ka visa kustība notiek pa apli. Tā ir Visuma mūžīgā kustība telpā. Un laikā tā ir mūžīgā kustība pa spirāli. Ne Laikā, ne Telpā pazust nevar nekas, ne zust. Vien kādu laiku (gadus un simtus) tiek aizklāts cilvēka acu skatam. Lai īstajā laikā no jauna atklātos visā pilnībā. Var jautāt - kāpēc? Kāpēc sava zeme ir tā jāmīl, ka basām kājām pa tīrumu iet ir kas daudz vairāk kā pieskāriens zemes garozai un zāles glāstam. Kāpēc naktī zvaigznēs uguns liesma sāk savu ceļu iet? Kāpēc skatiens šajā ceļā savu ceļu atrod?

Tev pie acīm redzu kā smaida rieviņas sāk zīmēt pasaules karti, kurā no jauna vēsture tiek atklāta. Ne sastingusi akmenī un kokā bulta iestrēgusi. Bet māla krūkā uz galda tēja kūp ...

... nakts pret rītu izsmaržo, izkūp baltā pienā. Brūnā maizes riecienā. Bišu dziesmā Tavās stiprajās rokās un dzidrajās acīs. Mani stiprie brāļi un manas gudrās māsas, mana zeme. Mūsu zeme. Vienīgā.

Augusta RĪTS

... un es nezinu

... un es nezinu vai madaras par sniegu maigāk manas pēdas glāsta. Un es nezinu vai  koku lapu zīds par oļiem manas plaukstas maigāk glāsta. Šodien izkusīšu jūras viļņos sudrabā un par vienu krāsu varavīksnē būšu.  Sniega baltā? Violetā? Jūras zilā vai tā, kuras uz Zemes nemaz nav? Un es nezinu vai rīt mājās pārnākšu, jo katrā smilgā jau būšu vienu savu smaidu atstājusi. Lietus dienām aizparīt un rudens vakara debesīm. Un katrai sniega pārslai savu glāstu uzdāvinājusi.

Paveries. Ieklausies. Kā DEBESIS maigi zied. Un putni Tevi mājās gaida. Ir tik labi šeit, uz Zemes apaļi brūnās, it visas debesu krāsas no jauna iepazīt. No jauna pasauli iemīlēt, arī šajā dzīvē. Un savas ilgas pīpenēs atstāt, nākošajām dzīvēm. Es nezinu kā mani tad sauks un kāda acu gaisma Tavējās būs ielijusi. Tā, kura mīl vai tā cita, kura nīst. Tā, kura patvērumu dod vai tā cita, no kuras bailēs projām iešu.

Ieklausies. Paveries. Kā cilvēks cilvēku no jauna varavīksnē meklē un varbūt arī atrod. Bet varbūt šajā dzīvē un šajā naktī pazaudē. Atkal, uz mūžu. 

 Vai jūra ir sāļa? Un asaras Tavas ir saldas? Vai smaidīt ir dāvāt mīlestību?

... un es nezinu kā cilvēkam atbildēt, kurš debesīs ziedus ne redz, ne jūt rīta atmošanos. Jo ik katrs Saules stars IR Dieva izrunāts vārds.
                                                          23. jūnijs 20:53,  239 skatījumi (draugiem.lv)



... savādi maijā snieg

Cik savādi maijā snieg. Kā sudraba stīgās lejup laižoties, lietus lāšu vidū. Un jau pēc brīža baltos ziedos pārtop. Nē, ābelēm ir par agru. Un ceriņi tikai lapu stāstus stāstīs vakara klusumā rēnā. Un ķirši? Arī tiem par agru. Un tomēr. No debesīm balti ziedi krīt. Sudraba stīgās lejup laižoties. Man matos sakrītot. Skaisti? Nē, tas nav tas īstais vārds. Tas nav tas vārds.

Cik savādi rīts atnāk. Klusi, klusi, uz pašiem pirkstu galiem. Un tomēr es to jūtu. Pat ja mākoņi ir visu sev debesīm palūguši. Pat ja. Rīts pat tad jaunu mīlestību sev līdzi atnes. Pie loga rūts pieklauvējot. Ar elpu visklusāko pieskaroties vēsajam stiklam. Vai jūti to, Tu?  Ar kādu jauši, nejauši Saules staru. Cauri mākoņu debesīm. Zāle elpo tik klusu, tik ļoti. Vai dzirdi to, Tu?

Cik savādi liepas mostas. Manā zemē, mūsu zemē. Ir jauns rīts un jūrā SAULES laiva šūpojas …

Ieviņa, šorīt (2.maijā). Taču tupinot citā rītā nojausto.

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2016/05/musu-zeme.html