Mēs izdomājam viens otru. Vairāk vai mazāk, taču izdomājam otra cilvēka sejas vaibstus. Un sirds gaišumu tāpat izdomājam. Jo liekas neiespējami otra sāpju dzīlēs gremdēties. Tur tumšu asiņu upes plūst un krusti sadeguši gruzd. Tur melni sniegi snieg un saules gaisma neaizsniedz nekad.
Mēs viens otru vienmēr esam izdomājuši. Baltāku un ar smaidu sejā. Jo nav iespējams otra cilvēka sāpes sajust kā savējās. Ja vien …
… neesi gatavs par otra dvēseles augšāmcelšanos savējo pretim ziedot. Aiz brīvas gribas, aiz laba prāta un zinot ko pretī saņemsi Tu pats. Sāpes par zilajām debesīm.
Es izdomāju Tavu smaidu, tāpat kā Tu manējo tikai nakts sapņos redzēt vari. Jo starp mums ir spogulis. Stikla spogulis vai ūdens. Ziemā ledus. Ass vējš. Pelēkas debesis, bez saules un siltām dienām. Kurš no mums par otru gatavs būs savu dvēseli Dievam pie kājām likt? Aiz brīvas gribas un laba prāta, zinot – sāpēs zilās debesis. Tieši tās sāpēs vairāk par visu, kas tiks zaudēts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru