Mēs šonakt, Gituk, viena ar otru sarunājāmies. Vairs neatceros par ko, bija dziļa nakts un es jau biju aizmigusi (patiesībā), taču JUTU Tevi sev cieši klāt. Vai tas gan nav dīvaini? Mēs dzīvojam tālāk par pirkstu galu saskaršanās līniju, taču tas nav šķērslis būt domās (un ne tikai tā) klāt. VISS šajā pasaulē patiesībā ir tik tuvu klāt, mums katram. Tie baltie sniegi un vilšanās rūgtums. Un zīlīte pie loga. Viņa man jau otro dienu pie augšas istabas loga klauvē. Paceļu galvu no datora ekrāna un mēs viena otru redzēt varam. Tik tuvu...
Naktī mēs ar Tevi
sarunājāmies. Par ko? Neatceros vairs. Tik JUTU kā zemeslodi saudzīgi tālāk
zvaigžņu ceļos vadījām. Droši vien tas bija ... nepārejoši. Šie zvaigžņu ceļi.
Un saudzība. Jā, ir kā saki Tu : " vienmēr balti snieg, lai tiktu mūsu
laikā visi vienuviet."
Visi vienuviet.
Vilšanos piedošanā saudzīgi pārveidojuši. Jā, tas nebija un nav viegli. Un
reizēm pat šķiet, ka neiespējami. Bet tāpēc jau mēs viens otram esam, lai
saudzīgi padotu otram roku pretī.
Es zinu, ka Tu to
zini. Tu zini, ka es to zinu. Man tik ļoti patīk tās sniega pārslas pie Tavām
kurpju pazolēm.
20.februāris
19:23; 222 skatījums
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru