Nenojaukt
robežas. Starp dienu un nakti. Lai tās kopā saplūst, lai pārrit viena otrā un
no jauna atpakaļ. Nenojaukt Saules un Mēness ceļus. Lai starp zvaigznēm tiem
kopīga taka vijas. No debesīm uz zemi un no jauna atpakaļ. Nešķirt ūdeņus no
lietus lāsēm, lai kopā jūras un okeāni radīti tiktu. Pārradīt un atkal no jauna
atpakaļ vienā lietus lāsē. Nav jau grūti tas. Robežas kopā siet un sasiet ar
vienu skatienu, vienu pieskārienu, vienu vārdu, vienu domas dzirksti. Vienu
vēja nopūtu. Vienu zvaigznes krišanu zemē, no debess zilā samta. Nav jau grūti
pieliekties un tieši to vienu vienīgo zvaigzni pacelt. Dievam to ir bez skaita,
taču Tev tiek dota viena vienīgā. Tā Tavu ceļu gaismo ik katru dienas sprīdi un
katru nakts nopūtu.
Nenojaukt robežas. Starp pasaulēm daudzām, jo daudzām. Kurās cilvēku ilgas, sapņi un cerības mīt. Vidū starp dienu un nakti. Vidū starp mākoņu strēlēm un okeānu dzelmēm. Tev ir jāzina kur tieši to pašu vidu meklēt. Vidu savai dzīvei. Vidu savai mīlestībai. Vidu starp jā un nē, starp gaismu un tumsu. Vēl visas robežas šajā pasaulē nenojauc, Tavai zvaigznei vēl Tevi ir jāved. Tālāk par pasaules malām desmit. Tālāk par septiņiem vējiem. Un vēl tālāk par Saules pirmo smaidu. Kur Saule smaida? Nē, ne šajā pasaules malā, ne šajā pasaules vidū un ne šīs pasaules beigās. Saulriets un Saules lēkts nav viņas smaids, vien klusa nojausma par to. Vien maigs pieskāriens Tavai dvēselei, Tavām rokām. Redzēji, sajuti un vēlējies soli spert pretī tai, pa viļņu galotnēm ejot? Jā? Nav jau tas tik grūti. Rasu paņemt sev plaukstās un līdz vēlai vakara stundai to katram pretim nācējam matos bērt. Kā Dievam zvaigžņu debesīs ir bez skaita, tā Tavās plaukstās bez skaita rasas dārgās rotas tiek dotas. Nepaliek ar ne maz mazāk, kaut šķiet jau pēdējo otram esi atdevis. Pēdējo savu smaidu, pēdējo vārdu, pēdējo silto pieskārienu. Ziedam un cilvēkam. Zemei un debesīm. Jūrai, upei, strauta tērcei. Kura ir tā pēdējā ūdens lāse? Pavasara vai rudens lietum līstot? Sniegam kūstot? Uz aku pēc ūdens ejot, jau nezin kuro reizi savā mūžā? Nav, nav pašas pēdējās ūdens lāses, kā nav pēdējā smaida un pēdējā pieskāriena. Ir nojausma. Ka Saules smaidu ir vēlēts dzīvē savā ieraudzīt tik tuvu cik vien tas ir iespējams. Un kad ir pati tumšākā nakts stunda, aizver acis un sper pašu pirmo soli uz viļņu galotnēm. Kaut kur vidū starp nakti un rīta ausmu Tu jutīsi kā Dievs blakus iet. Kaut kur vidū starp okeāna dzelmi un debess rīta glāstu Tu jutīsi kā Dievs Tavu plaukstu paņem savā plaukstā. Viegli, viegli …
Tici, uzticies, ej, vienkārši dodies tālāk. Vēl daudz tālāk aiz šīs pasaules desmitās malas un septītā vēja pieskāriena vaigam savam.
Nenojaukt robežas. Starp pasaulēm daudzām, jo daudzām. Kurās cilvēku ilgas, sapņi un cerības mīt. Vidū starp dienu un nakti. Vidū starp mākoņu strēlēm un okeānu dzelmēm. Tev ir jāzina kur tieši to pašu vidu meklēt. Vidu savai dzīvei. Vidu savai mīlestībai. Vidu starp jā un nē, starp gaismu un tumsu. Vēl visas robežas šajā pasaulē nenojauc, Tavai zvaigznei vēl Tevi ir jāved. Tālāk par pasaules malām desmit. Tālāk par septiņiem vējiem. Un vēl tālāk par Saules pirmo smaidu. Kur Saule smaida? Nē, ne šajā pasaules malā, ne šajā pasaules vidū un ne šīs pasaules beigās. Saulriets un Saules lēkts nav viņas smaids, vien klusa nojausma par to. Vien maigs pieskāriens Tavai dvēselei, Tavām rokām. Redzēji, sajuti un vēlējies soli spert pretī tai, pa viļņu galotnēm ejot? Jā? Nav jau tas tik grūti. Rasu paņemt sev plaukstās un līdz vēlai vakara stundai to katram pretim nācējam matos bērt. Kā Dievam zvaigžņu debesīs ir bez skaita, tā Tavās plaukstās bez skaita rasas dārgās rotas tiek dotas. Nepaliek ar ne maz mazāk, kaut šķiet jau pēdējo otram esi atdevis. Pēdējo savu smaidu, pēdējo vārdu, pēdējo silto pieskārienu. Ziedam un cilvēkam. Zemei un debesīm. Jūrai, upei, strauta tērcei. Kura ir tā pēdējā ūdens lāse? Pavasara vai rudens lietum līstot? Sniegam kūstot? Uz aku pēc ūdens ejot, jau nezin kuro reizi savā mūžā? Nav, nav pašas pēdējās ūdens lāses, kā nav pēdējā smaida un pēdējā pieskāriena. Ir nojausma. Ka Saules smaidu ir vēlēts dzīvē savā ieraudzīt tik tuvu cik vien tas ir iespējams. Un kad ir pati tumšākā nakts stunda, aizver acis un sper pašu pirmo soli uz viļņu galotnēm. Kaut kur vidū starp nakti un rīta ausmu Tu jutīsi kā Dievs blakus iet. Kaut kur vidū starp okeāna dzelmi un debess rīta glāstu Tu jutīsi kā Dievs Tavu plaukstu paņem savā plaukstā. Viegli, viegli …
Tici, uzticies, ej, vienkārši dodies tālāk. Vēl daudz tālāk aiz šīs pasaules desmitās malas un septītā vēja pieskāriena vaigam savam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru