Vai viegli savu nastu
nest? Kas reizēm kā akmens dvēseli spiež. Vai viegli sava brāļa vai māsas nastu
nest? Kas reizēm soļus tik smagus darīt spēj. Vai viegli Saules vaigā lūkoties,
savām acīm roku priekšā neliekot? Reizēm tik kvēli tā savus starus pār mani
lej. Vai var dzīvē kaut uz mirkli apstāties, kad par daudz man grūti tiek? Reizēm
viens solis jau par daudz šķiet. Tad zināt ir labi, ka blakus brāļa vai māsas drošais
plecs ir man. Kā mans būs blakus otram arvien. Ne vairs nasta plecus spiež, ne
dvēselē akmens grimst. Jūtu es kā spārni mani pret debesīm AUGSTU NES …
Ie. Trimalniece,
26.augusts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru