Viss plūst un mainās, Laiku nevar pakļaut iegribām
savām - es gribu. Nē, tas nav iespējams, pat ja visus pasaules pulksteņus es
ielikšu savās mēteļa kabatās. Tik un tā strēles ies savus ceļus, kuros es vien
varu vēlēties līdzi iet (taču ne skriet). Es varu vēlēties apstāties, ne soli
no mājas pagalma tālāk nesperot. Tik un tā es Laikam plūdīšu līdzi. Tik un tā
zemeslode savam liktenim pretim ies (taču ne skries). Tik un tā klusums runās
koku lapu valodā, kuru es mācīšos neizrunāt vārdos skaļos (taču tik ļoti
nodeldētos). Tik un tā ābeles zaros es savu vietu rašu...
Viss plūst un mainās, arī cilvēks mainās. Pēc savas
vēlmes apstājoties savas mājas pagalma vidū, ne soli tālāk nesperot (taču ejot
tālāk arvien).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru