Ziema ir mana stihija, Es tajā jūtu spēku un maigumu vienlaicīgi. Un aizvakar apjautu vēl ko - gadalaikiem kā tādiem nav ne mazākās nozīmes vai tā būtu ziema vai vasara vai pavasaris. Nozīme ir PRASMEI jebkurāno tiem BŪT. Just, baudīt, dzīvot, elpot vai vienalga kā to nosauktu. Ne velti ir zināmās pasakas par sniegpulkstenītēm un zemenēm decembrī. Tas tiešām tā arīir iespējams. Viss noslēpums ir RADĪŠANĀ. Reizēm to cilvēki nosauc vārdā"prieks", reizēm vārdā „dāvana”, bet vēl citā reizē citā vārdā. Arītam nav nozīmes. Tuvojoties Ziemassvētkiem tās fiziskās dāvanas var šo pamatjēgu parādīt tīri taustāmā veidā. Un vienlaicīgi to (fizisko dāvanu) var arī nebūt. Tas nav izšķirošais. BŪT – tas ir tas nozīmīgais. ES ESMU telpā un laikā vienlaicīgi brīva un pie kaut kā piesaistīta (krāsns kurināšana, piemēram). Vienlaicīgi priecājos un asaras leju (par to, ka tagad VIENMĒR stāvēšu zem SKAISTA koka, lai kādi laika apstākļi būtu). Visu laiku cilvēkam blakus iet divas būtības – man patīk un man nepatīk, jūtos labi un jūtos slikti, esmu priecīga un esmu nomākta. Nav prāta darbs vienu no tām celt debesīs un otru pelt. BŪT KOPĀ ar abām un JUST abas izbaudot līdz pēdējai šķiedriņai. Tas ir tas noslēpums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru