Ziema ir mana stihija, Es tajā jūtu spēku un maigumu
vienlaicīgi. Un aizvakar apjautu vēl ko - gadalaikiem kā tādiem nav ne mazākās
nozīmes vai tā būtu ziema vai vasara vai pavasaris. Nozīme ir PRASMEI jebkurā
no tiem BŪT. Just, baudīt, dzīvot, elpot vai vienalga kā to nosauktu. Ne velti
ir zināmās pasakas par sniegpulkstenītēm un zemenēm decembrī. Tas tiešām tā arī
ir iespējams. Viss noslēpums ir RADĪŠANĀ. Reizēm to cilvēki nosauc vārdā
"prieks", reizēm vārdā „dāvana”, bet vēl citā reizē citā vārdā. Arī
tam nav nozīmes. Tuvojoties Ziemassvētkiem tās fiziskās dāvanas var šo
pamatjēgu parādīt tīri taustāmā veidā. Un vienlaicīgi to (fizisko dāvanu) var
arī nebūt. Tas nav izšķirošais. BŪT – tas ir tas nozīmīgais. ES ESMU telpā un
laikā vienlaicīgi brīva un pie kaut kā piesaistīta (krāsns kurināšana,
piemēram). Vienlaicīgi priecājos un asaras leju (par to, ka tagad VIENMĒR
stāvēšu zem SKAISTA koka, lai kādi laika apstākļi būtu). Visu laiku cilvēkam
blakus iet divas būtības – man patīk un man nepatīk, jūtos labi un jūtos
slikti, esmu priecīga un esmu nomākta. Nav prāta darbs vienu no tām celt
debesīs un otru pelt. BŪT KOPĀ ar abām un JUST abas izbaudot līdz pēdējai
šķiedriņai. Tas ir tas noslēpums.
Ps. Savu PRIEKA koku gan jau vēlāk kādā fotogrāfijā parādīšu. Pašlaik tam nav
piemērotie laika apstākļi. Pavasarī tad gan.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru