Nekas nav ne balts, ne melns. Tik cilvēka acs tā rāda.
Nekas nav ne labs, ne ļauns. Tik cilvēka prāts tā saka. It viss ir citāds aiz
robežām trim. Tālums, platums un garums. Aiz laikiem trim. Pagātne, tagadne un
nākotne. Un cilvēks pats ir citāds kā to redz citi. Ne miesa un asinis karstas.
Kas dusmās tā verd. Ļaunus vārdus no mutes laukā veļot. Viss ir citāds aiz
robežām kuras prāts ir cēlis. Pareizās un nepareizās puses dalot. Šķeļot
pasauli daļās. Un VESELUMS top nepārredzams. Kā zināmā stāstā par ziloni.
Vienam snuķis ir kas viens, otram kāja - cits, trešam aste - tā slota esot. Ko
tie divi melšot niekus. Ne melsa, ne nepatiesību teica. VESELĀ daļu taustot tā
tas ar ir. Daļas dažādas. Tik kopā tās veido VESELO VIENU.
Tā cilvēks otram cilvēkam šķiet tēlā likts. Trešam
pirmais šķiet kas cits. Un vēl ceturtais par pirmo teic - viņš tik zems kā
zāle. Vai patiesi trīs cilvēki par trim teica vārdus savus? Vai tas tēls ko
katrs pats sevī nes?
Aiz robežām trim ir cilvēks pavisam cits. ĪSTS.
VESELS. Ne tēls vai loma, kuru dzīvē aiz sejas maskas spēlējam mēs katrs. Un
tad par citiem sakām - balts, melns, pelēks, pūkains, labs, ļauns, īsu prātu,
garu mēli. Tas jau tik tēls, ne cilvēks pats. ĪSTS. VESELS. GAISMAS NESĒJS.
6. aprīlis 2009.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru