Laiks. Nē, mani nebaida viņš (vai varbūt viņa tā ira),
jo…
… nav pulkstenī slēgts vai gados ierakstīts. Vaigos
grumbainos. Nē, ne tā. Tas vien SKAISTUMS citāds kā jaunos gados. Kad vējš
matos spēlējās bez bēdu. Un jūra līdz ceļiem tā vien šķiet. Tas ir laiks, kad
meklē ik katrs pats sevi. Vietu, kurai piederēt un kurā būt. Gan gadās to visu
mūžu meklēt un tā nerast sev neko. Vien smiltis plūstam un plūstam redzēt un
just.
Mans laiks? Un kur es tajā esmu? Pasmaidu caur
skropstām un spārnu vēdām klusām. Ne šī zeme un ne šīs jūras man dotas. Kaut ar
pirksti rozes krāšņas tur. Kaut! Un vārds cilvēka man līdzi dots. Kā visiem
šais jūrās un šai zemē. Pasmaidu. Par visu, kas piedzīvots un vēl būs. Jo…
…
LAIKS sauc pāri laikiem jau citiem. Kurā ir tikai
Gaisma. Un ļaudis vārdos īstos viens otru sauc.
…
Meklē mani vējā un kalnos augstos. Kur citas rozes
zied. Tur sudraba stīgās zvaniņi šūpojas. Dzidrās skaņās aicinot. Nāc!
24.augusts
2011.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru