Es taču esmu…

Šajās klusajās dienās var sev ko vēlēties vairāk par parasto „es vēlos”. Jo atkal starp pulksteņu divām strēlēm LAIKS vairāk tiek dots par parasto „ir laiks”. Jo atkal kas vairāk tiek dots par parasto „es redzu”, „es jūtu” un „es dzirdu”. Ir tādas dienas un ir tādas naktis, kad pasaulei kādas durvis veras uz augstāku esību. Par kuru cilvēki saka – „es Ticu”. Jā, es ticu - tik viegli šie vārdi skan no lūpām manām. Taču vēl vieglāk ir iet virs viļņu galotnēm. Mani soļi ir vien gaismas pēdas uz ūdens spoguļa, ko ar acīm redzēt var. Manas domas ir vien vēja pieskāriens Tavai pierei, ko jūti lietus lāsē vienā. Vēlies gaismu redzēt vaigā? Vēlies mani rokām savām skaut?

 Tad pieskaries debesīm zilām. Ir tik viegli pieskarties debesīm uz zemes droši stāvot.  Ar pirkstu galiem pieskarties un sajust mākoņus savās plaukstās. Nav tāda – to nevar, to liegts cilvēkam piedzīvot. Kad LAIKS starp pulksteņu strēlēm ir vairāk kā to redzēt var, tad iespējams ir viss, ko vien iedomā. Ja tomēr tam netici (tā var būt, kad dzīvo pulksteņa rāmī), tad raugi kā virs ūdens spoguļa mani soļi skrej vēja pilnā dienā. Es taču esmu. Un koku lapās es esmu. Saules pilnās dienās. Un reizēm istabās caur logiem ielūkojos. Es taču esmu, kad Tu savai sejai plaukstu vēlies priekšā likt, jo par daudz esmu Tev acīs ielūkojusies. Es taču esmu…

Un atkal jau tiek DOTS LAIKS GAISMU cilvēka acīm redzēt. 

Tici un tas tiek dots!