... šajā pavasarī ir kā jau katrā citā pavasarī. Ar dzidri zilām debesīm man virs galvas. Un zem kājām brūnas zemes garozas. Kā rupjai maizei. Manas acis meklē pirmo tauriņu un pirmās māllēpes. Vēl nav mazās dzeltanās puķītes. Pie manis nav. Citur gan jau ir. Latvija nav tik maza. Zinu to it labi. Jo reizēm es paceļos spārnos un vēroju zemi no debesu zilajām tālēm. Nē, tā nav metafora. Par maniem spārniem. Vienkārši cilvēka acs citādi redz pasauli, kad uz zemes stāv ar abām kājām. Tad horizonts ir strīpiņa kaut kur zemes malā. Un vertikāle ir koka stumbs vai baznīcas torņa smaile. Aplis ir saules disks vai siera ritulis Saulgriežos. Bet man patīk pasauli vērot no cita skatu punkta. Reizēm no augšas un reizēm sev zem kājām visu zemeslodi redzot. Ja, visu.
Dienas šajā pavasarī ir kā jau katrā citā pavasarī. Ar smeldzi par aizgājušo ziemu un ilgām pēc tās, kura vēl tikai nāks. Jā, ziema ir manu ilgu zeme. Kad varu lidot katru dienu. Un katrā nākošajā dienā varu cerības cilvēku acīs aizdegt. Cilvēki gaida saules siltos glāstus, kuri tikai pavasarī atmodina sirds dārzus. Ziemas dienas esot aukstas, tā stāsta. Nezinu to, varbūt kādu dienu to uzzināšu. Varbūt jā un varbūt nē. Es citādi redzu Dieva nākšanu pasaulē. Ne svētku dienās un ne brīvdienās.
Dienas šajā gadā citādas būs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru