Cilvēks elpot mācās. Savai mutei priekšā aizliktās
rokas pret Debesīm ceļot. Tā Gars nevar ienāk ne lūdzams, ne saucams, ne citādi
ar varu piesaucams. Rokas BRĪVI pret Debess jumu pretī celt - tas nav nemaz tik
grūti, tik neiespējami, bet reizēm cilvēks tieši to ar mokām lielām dara.
Nezinot vienas vienīgas kustības žestu. Viens žests pietrūka un cilvēks sāka
kliegt pieprasot savai balsij elpu brīvu. Tas viss "lielais" bēdas
stāsts.
Kad cilvēks saņēma vārdu brīvību, tas bija sods. Kad
cilvēks saņem VĀRDA brīvību, tā ir balva. Vārdi, VĀRDS. Dažādas lietas, ko
cilvēki min un neatmin reižu reizēm visu dzīvi savu. Un varbūt tieši tāpēc tik
skaļi viens otram ausīs kliedz :"vai mani mīli Tu?" un rauj aiz rokas
pie sevis klātu tik cieši, ka otram elpa aizkrīt ciet. Cilvēks jau nezina to
vienu vienīgo žestu, kas paver balss elpai ceļu un tad var pārstāt kliegt.
Runāt? Tas ir tad, kad klusumā cilvēks sarunājas ar
otru skaņas zilbi sev pār lūpām neizdvešot. Runāt nav kliegt visai pasaulei :
"vai mani mīlat Jūs?". Kliedziens rauj dvēseli laukā no krūtīm un
cilvēks to izmisis meklē kur aizsvieda pats prom.
Cilvēks
elpot mācās
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru