Kā lai stāstu, vēstu to, ko sirdī redzēju. Ļaudis to
vien pasakās teic mītot. Un lietus blūzam skanot skumjām acīm lūkojas debess
tālēs zilās. Ilgās tvīkstot. Pēc laimes,
mīlas košas, baltas, skaidras. Pēc labām dienām un viegliem ceļiem dzīves takas
ejot. Kā lai saku tos vārdus, ko katrs cer un gaida. Vārdi ir vien vārdi. Lūpās
teikti tie skan lēti. Par daudz pat lēti. Viegli klājoties zīda šallei pār
pleciem. Jā, tā ir – viegli. Bet! Tie tik vārdi, ne ko redzēju es. Redzētais
nav cilvēku valodā sakāms, ne zīdā ieaužams. Vai maz MĪLESTĪBU var kā izsacīt,
izpaust, izrādīt? Cilvēki saka – jā. Trīs vārdos. Bieži tā. Bet! Tie tik vārdi.
Burtos ieausti glīši.
Vēlies tomēr zināt ko redzēju es? Tad klausies vērīgi
ko jautāšu Tev. Jā, jautāšu. Ne vēstīšu. Un atbildi rasi SAVĀ SIRDĪ. Tieši tur.
Ne manās lūpās. Ne manos vārdos.
VAI TICI? Ka mīlu TEVI ES?
9. oktobris 2011.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru