Vai JŪTI, Tu?

… šonakt pie manis bija salna. Šajā rudenī pirmā. Mamma no rīta teica „tu, kā zinādama visas puķes sanesi istabā”. Nezināju. Sajutu gan. Un tas ir ļoti daudz SAJUST. Ne no gudrām grāmatām nolasīt un citātus bārstīt (tie tikai kādas domas akcentam un viss). Ne TV laika ziņās veroties vai avīzēs lasot – kas būs rīt? To nezina neviens cilvēks. Vien nojaušot un sajūtot tās vēsmas, kuras ir tepat cieši blakus savu darbu darot ikdienā. Jā, tieši ikdienā. Tajā skaudri SKAISTAJĀ un pelēki MIRDZOŠAJĀ. Nē, pelēkā krāsa nav pelēka.Un skaudrums nav skaudrs. Kad sajūtās ielūkojoties, ieklausoties un tām uzticoties MĪLI. Ne gudrās grāmatās lasot par piecām mīlestības valodām - to patiesībā ir miljardiem  un vēl visas Visuma zvaigznes saskaitot būs mazāk kā mīlestības valodas. Vai pretēji – viena vienīga. Un tad pazūd  robežas un robežstabiņi, kuras cilvēks tā sevim ir cēlis – stop, tālāk ne soli, dzeloņdrātis.

Vēsmas. Tepat blakus ikdienā. Skaudri SKAISTAJĀ un pelēki MIRDZOŠAJĀ. Drīz sniega pārslas lidot sāks. Rīt vai parīt vai aizparīt. Kad Laika pulkstenī būs rakstīts – ziema. Vēl ir rudens. Krāšņs un cēls. Tagad Laika pulkstenī ir Zeltam vieta dota. Īstajam. Ciparnīca visa tajā kalta. Nē, tajā nav minūšu un nav sekunžu, nav arī rādītāju. Vien sajūtas virmo. Tepat blakus ikdienā.

Tētis jautā – kad apsiesim ābelītes? Atbildu – vēl nē, vēl nē. Paiet dienas četras, piecas un saku – šodien. Nākošā rītā jau sniegs ir ciemos nācis. Nezināju. Sajutu gan.

Uz dzejas draugu tikšanos augustā prātā bija dažas domas ko izprintēt no datora. Palika datorā. Vēl par agru. Vēl nav tas Laiks pulkstenī likts. Varbūt kuriozi bet varbūt ar’ nē – atbrauca divi draugi. Pieteicās 12 – 15. Laiks ir GUDRS – tas pajūgu pirms zirga nejūdz. Nezināju. Sajutu gan.

Ir simtiem un tūkstošiem ikdienas mazo mirkļu kuri vēsta – jā, šonakt BŪS salna. Gudri ir ziedus sanest istabā. Ir negudri paļauties – ai, nekas jau nenotiks, ai, gan jau kaut kā. Un tieši šādi cilvēks biežāk dzīvo – ai, kaut kā; ai, tas jau mani neskars; ai un vai. Un kad salna ienāk dzīvē, tad …

… vai biji tik akls, vai biji tik kurls, vai biji tik nejūtīgs? Laiks JAU RĀDĪJA UN PRIEKŠĀ TEICA – BŪS, MĪĻAIS, SALNA.  BŪS.

Jā, tiesa – gudrās grāmatās tas netika teikts un TV ziņās nebija reportāžas no notikuma vietas. Laikrakstos nebija preses pīles vai kliba āža. Ak, jā -  arī šovs netika meistarots no emociju putām. Neviens netika priekšā teicis un špikeris zem deguna netika bāzts. Kaut gan…   

…tie īstie špikeri Tev, draugs, burtiski tika likti rokās. Ikdienā esot. Vai JUTI, TU?

11. oktobris 2009. gads