16.aprílis 10:28
Evita Zālīte Grosa, no feisbuka kopēju: Šo "vēstuli" Eiropai un katram no mums būs jānolasa personīgi un klusumā - klusajā nedēļā, ticībā uz Augšāmcelšanos.. Lai Kristus miers ar mums visiem un "UZ AUGŠU SIRDIS"!
Piebilstu (šobrīd): jā, personīgi. Katedrāle ir vienlaicīgi simbols un vienlaicīgi dzīva kultūras vēsture, kura tā vai citādi skar katru cilvēku. Neatkarīgi no piederībai kādai tautībai un konfesijai. Cilvēki ir tik ĻOTI viens ar otru saistīti. Cauri LAIKAM ....
Pirms brīža sēdēju pilsētas centrā uz soliņa un asaras pašas slīdēja pār vaigiem ....
(11:56)
Domāju - patiesībā maz šajā brīdī spējam ar prātu saprast kas tieši ir aizgājis bojā, uz neatgriešanos. Tie ir LAIKMETI ar tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku lūgšanām. To nav iespējams atjaunot. Var pieņemt šo mums adresēto "vēstuli" savā sirds cellē un mainīt savu vērtību piramīdu. Atjaunot laikmetus, sienas, torni nē. TAS neatjaunojas. TO var tikai pārradīt cită kvalitātē.
Pāri LAIKMETIEM klāšu baltu zīda lakatu, lai pelni var klusumā elpot. Kad uguns sāp tik karsti elpojot, vien klusums dziedēt var. Manu pret otra vaigu sisto pļauku. Manu otram neiedoto maizes riecienu. Manu nodevību draugu aizliedzot. Nav vainas jāmeklē tālu prom. Tās tik labi spožā saules starā ieraudzīt var.
Baltā tērpā, tēls pār pelniem karstiem tik maigi kailās pēdas liek ...
... zem katra soļa viens "piedod" skan.
(15:16)
*** *** ***
Pārlapoju un pārlapoju feisbukā ierakstus par Parīzes Dievmātes katedrāles nelaimi.
Sandra Kalniete: 15. aprīlis plkst. 22:51 : Skatos TF1 un raudu. Uguns jau kuro stundu posta Parīzes Dievmātes katedrāli. Tāda nelaime! Baisi pat iedomāties kādas vērtības tur aiziet bojā. Vitrāžas, kokgriezumi, svētās relikvijas, gleznas...Tā bija tāda laime tur ieiet un pārcelties citā laikā un citā pasaulē. Tūkstošiem ugunsdzēsēju strādā, bet uguns izvēršas arvien vairāk. Ūdens strūklas un tehnika ir bezspēcīga uguns stihijas priekšā. Apkārtējo māju iedzīvotāji evakuēti. Temperatūra sasniedzot 700/800 grādu. Gadu gadi būs nepieciešami, lai katedrāli atjaunotu.
Sandra Kalniete, 16.aprīlis 08:23: Skatoties uz izdegušās Parīzes Dievmātes katedrāles siluetu ar atvieglojumu saprotu, ka velves un torņi ir izturējuši. Struktūra nav cietusi. Altaris palicis neskarts. 2/3 jumta nodegušas, transeptu krustojumā caurums. Zem tā sabrukušās smailes apdeguļi. Lielās gleznas, kas piestiprinās pie sienām sānu ailēs, karstuma dēļ gājušas bojā. Svētās relikvijas izglābtas. Naktī cilvēki spontāni sāka vākt ziedojumus katedrāles atjaunošanai. Kāds bagātnieks jau ziedojis 100 miljonus eiro atjaunošanai. Esot atvērtas ziedojumu lapas internetā. Vismaz desmit gadi būs vajadzīgi atjaunošanai. Ir grūti samierināties, ka augsto tehnoloģiju laikmetā, kad ir droni, ugunsdzēšanas paņēmieni ir tik nepietiekami. Lidmašīnas dzēšanai nedrīkstēja izmantot, jo velves un struktūra varētu sabrukt zem tik liela ūdens svara.
*** *** ***
Kā varēs atjaunot? Un kas atjaunotais tad būs? Ir taču saprotams, ka ēka nav tikai ēka ar sienām un jumtu. Jā, vienkārša lauku māja jā, ēka ar sienām un jumtu. Taču ne jau Parīzes Dievmātes katedrāle. Tā nebūt nav vienkārši celtne tādā un tādā stilā celta. Tās nesējspēks ir daudzkārt lielāks. Lasu feisbukā komentārus. Daļa cilvēku to spēj nojaust, spēj saprast un daļa nemaz nespēj. Mums – katram ir tik dažādi ceļi kā pasauli sev apkārt redzēt un just, saprast un nesaprast. Piedot vai nepiedot. Un kāpēc tad nepiedot? Kurš spēj to izvērtēt patiesi un pa īstam - nepiedošanu?
Es tā arī neiegāju katedrālē, tajā tālajā gadā, kad kopā ar Rēzeknes poļu kori biju Parīzē. Es pat neatceros kurš tas bija gads, tas jau ir laiciņu atpakaļ. Neatceros kāpēc neiegāju. Tik atceros, ka Eifeļa tornis man nepatika. Augsts un auksts. Taču varu bez grūtībām šodien saklausīt to cilvēku lūgšanas un soļus, kuri katedrālē jel kad ir iegājuši. Pirms simts un trijiem simtu gadu, mēs tik ĻOTI ESAM viens ar otru saistīti. Cauri laikmetiem, cauri gadu simtu vējiem. Mūs šķirt vienu no otra var tikai nepiedošana un auksts, akls acu skatiens. Tad cilvēka lūpas klusē un sirds nepazīst mīlestības gaišo stāvu.
*** *** ***
- Vai mēs satiksimies? Mana sirds tik ļoti Tevis ilgojas, tik ļoti ...
- Atkal, cilvēk, Tu jautā un ceļus meklē, kuri nemaz nav jāmeklē. Palūko kā zieds rītā mostas un kā vakarā jau vīst, taču neizgaist, neiznīkst. Paliek un ir smarža un pieskāriens, dvēselē Tavā. Tavas kailās pēdas pār pelniem karstiem tik maigi soļus liek un lūpas klusi čukst “piedod …”, par katru dzīves noieto soli.
Ie.Trimalniece 2.augusts 2018. - 26. aprīlis 2019.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru