Snieg.
Balti, balti pār pasauli cerības snieg. Ne vārdus vajag vairs, ne domas, kuras
pār mani slīd. Viena pēc otras aiz apvāršņa aizslīd. Pasaulē miers ienāk pa
klusas snigšanas vārtiem. Kad spējam savus vārdus aiz lūpām paturēt,
neizpaustus, neizrunātus. Vai dzirdi? Kā pasaulē uz pašiem pirkstu galiem kāds
staigā. Mīkstāk par kaķa ķepu glāstiem klēpī Tavā. Snieg, balti, balti un tik
ļoti klusām. Paturi šo klusumu ilgāk par dienu, kura Tevi tik ļoti sauc izrunāt
visus vārdus, visas skaņas. Paturi šo klusumu ilgāk par nakti, kurā zvaigznes
vēlies saskaitīt. Paturi ilgāk par savas sirds pukstiem, kad lūpās smaids sāk
ziedēt. Pasaulē visa ir kā gana, par daudz un par skaļu. Pietrūkst klusuma, kad
sniegi tik ļoti balti snieg. Pietrūkst cerības un ticības, pietrūkst
mīlestības. Tieši tik cik skaļos vārdos tās izbārstām, izsējam, palaižam visos
vējos.
Snieg, balti
sniegi pār pasauli snieg. Varbūt šonakt kāds cilvēks redzēs kā dvēseles viena
otrai pašu dārgāko dāvanu sniedz. Varbūt, nezinu to, neminu. Vien ar sniega
pārslām Tavā logā rakstu vārdu … Tavu.
12. decembris 2017
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru