Jautā un Tev taps atbildēts. Katram
jautājumam ir atbilde sava, reizēm divas un pat trīs. Vai pavasaris vēl tālu?
Vai pasaulē miers ir iespējams? Vai dvēsele atceras visu, visu ko tā
piedzīvojusi cauri gadu tūkstošiem dzīvojot? Vai … ?
*** *** ***
Drīz jau pavasaris nāks, kaut naktīs
sniegs dzirksteļo un aukstas dzirksteles gaisos sviež. Šonakt un vakarnakt, rīt
tāpat būs. Vakar rītā vēroju kā meža
vīri no meža nāca laukā ar pār plecu pārmestiem čiekuru maisiem. Ja būtu līdzi
paņēmusi fotoaparātu, tad tā būtu laba bilde. Atgāzu galvu un lūkojos egļu
galotnēs, tās pilnas čiekuru. Vēl visu martu meža vīri nāks no meža ar maisiem.
Priežu čiekurus jau labu laiku vāc tikai un vienīgi sēklu plantācijās. Ar eglēm
ir citādi. Tās vāc gan plantācijās, gan cirsmās. Vai esi dzirdējis kā egles
čiekurs zemē krīt? Un kā tas vaļā veras, siltumu sajutis? Knakt, knakt …
Kaimiņu mājās vilks suni aiznesa. Atnāca
pagalmā un suni aiznesa prom. Tā notiek bargās ziemās un dziļos sniegos.
Mūsmāju baltais kaķis naktīs guļ uz plīts, sildās un baltais kažoks tagad ir
pelēks, savācis sevī plīts sodrējus. Melnais kaķis sev vietu ir atradis
cepešplītī, gan jau arī savā kažokā savāc sodrējus, tik to redzēt nevar. Kaķi
meklē siltumu kur to var atrast. Vakar dienā, pie Rēzeknes upes, vēroju pīles
kā tās mazgāja sevi aukstajā ūdenī. Saule un ūdens. Viss dzirksteļoja gaismas
staros. Vakarā vēroju kā lāstekas dzirksteļo rietošās Saules aiziešanā aiz egļu
galotnēm.
Vai pavasaris drīz nāks? Vai tas atnesīs pasaulei mieru? Un cilvēku dvēseles,
vai tās atcerēsies savas gadu tūkstošos nodzīvotās dzīves?
*** *** ***
... un
katram pienāk savs laiks jautāt. Par pašu svarīgāko. Par dzīves pamatu. Jo tik
bieži tam paiets garām, nav apjausts, nav piedzīvots, nav izdzīvots. Jautā un
taps atbildēts Tavā sirdī, dvēselē Tavā. Ļauj atbildēm sirdi atrast, dvēselei
atcerēties ... kā tas bija lidot, kā tas bija radīt šo pasauli. Visu radīt. Gan
balto un melno, gan dienu un nakti, gan mīlestību un naidu. Viss, it viss šajā
pasaulē ir mūsu pašu radīts. Mūsu pašu nojaukts arī tiek, pēc sevis vien sāpes
atstājot citu cilvēku sirdīs, šūnu šķiedrās un atmiņās. Lāstekas no jumtu korēm
pil.
Ik vēja
glāsmā, ik sniega pieskārienā pirms rietā Saule iet, ir šis PIRMS. Lai sekotu jau
zāles un lapu stāsts.
Ieviņa,
28.janvāris – 28.februāris
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru