Katram pasaule sava šaurā. Kurā Saule tik pa slēģu logiem ielūkoties drīkst. Un vēstuļu
kastīte tukša stāv. Nav ļauts tajā
putnam pērkli vīt. Nav ļauts labas dienas kaimiņu sunim pasacīt. Ir tikai sava
durvju priekša un ne solis tālāk vijas. Pēc vijolītēm meža malā. Kur smaržās
gaiss pret Debesīm stīgo. Tā daudzi dzīvo un nejūt, nemana, ne zina. Ka Saulei
un puķēm ir brīva vaļa dota. Sēklas sēt un prieku dot, smaržas krāsās ievīt un
putniem notis dziesmām dot. Brīvi, atļauju Mēnesim un zvaigznēm neprasot.
Mēnesim savas takas minamas un savi ūdens nēši nesami. Zvaigžņu pogaļas savos
dārzos vaļā verot. Ļaudis tad kaut īsu mirkli pret Debesīm acis atver. Pār
lūpām klusiem vārdiem pasaulē ceļu sev lūdzot. MĪLI…
… un meža malā tālākajā vijolīte smaržot sāk. Vai
aiziesi pie tās? Vai ļausi putnam pērkli vīt? Vai labas dienas nosūtīsi uz
ciema otru malu? Ne vārdu plūdos burtu vītnēs samargotās. Bet savu soli uz ceļa
oļiem liekot. Kādam pat savā kurpē ļaujot Tavu pēdu skūpstīt. Vai pasmaidīsi
tad? Zinot kā Saule olim glāstu pāri klāja rīta ausmā. Tik Tu to neredzēji, jo
Tavām istabām logu slēģi bija cieti vērti. Uguns kurās Tavā pavardā ceļu lūdzot
pret Debesīm ieti. Tu neļāvi, Tu turēji cieti un putra tapa negarda. Tai
pietrūka sāta. Tai pietrūka paša galvenā. Tavas mīlestības, kura vijolītes
ziedlapās tik maigi un klusi, klusi čukst vārdu to vienu svēto.
6. februāris 2013.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru