Tu turi savās rokās atslēgu un nezini kurām durvīm tā
der. Bet pasaulē katrai atslēgai ir savas durvis. Meklē tās!
Un nekur nav teikts, ka tas ir viegli. Vēl vairāk, var
gadīties sadegt kamēr meklēsi. Bet arī tas ir bezgala skaisti. Degt ar
Mīlestības liesmu. Ne katram cilvēkam tas izdodas. Ne katram tas ļauts. Ne
katrs tam gatavs. Liekas, jau liekas, ka gan izdodas, gan gatavi esam, gan ir
ļauts. Nekā. Patiesībā tas ir stipri citādi. Un gana sāpīgi, lai izturētu līdz
galam savu ceļu ejot. Degot, ne sulojot savas asaras uz āru vien. Slapja malkas
pagale krāsnī tāpat sulo un liesma nespēj savu deju dejot. Vien sapņot par to,
tik vien. Tējkanna klusa stāv un tējas krūzīte nesagaida. Tā cilvēki daudzi
nesagaida. Kaut vārdus kvēlus viens otram teic no savām dvēseles dzīlēm. Kādēļ
gan tā, ja vārdi liesmās spēj dedzināt? Kādēļ gan cilvēks cilvēku nesagaida, ja
plaukstās cerība dzīvo? Kādēļ gan tās durvis deviņām slēdzenēm slēgtas, ja
rokās atslēga dota tikusi? Tik daudz jautājumu sirdi kveldē un saldē vienā
laikā. Mieru laupot, domas jaucot, prātu mulsinot, jūtas vējam tieši rokās
atdodot. Tas gan laimīgs top raujot un plēšot, svaidot un zemē metot. Tāda tā
vēja daba. Būt nemierā, būt še un tur, visur kur.
Bet Tu turi savās rokās atslēgu un nezini kurām durvīm
tā der…
Ieklausies klusuma elpas švīkstā, zāles valodā zem
sniega segas biezās, vēl nepiedzimušā bērna sirds pukstā. Klausies lēnām, tik
lēnām cik vien to Tu spēj. Pulksteņu tikšķus aizmirsti un dzīves plānus
izsvītro. Lai balta lapa vien paliek, bez svītrām un rūtīm lielām, mazām. Apstājies
skrējienā savā. Vienkārši ieklausoties.
Kvēles pilnos vārdus darbos pārradot. Un tad…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru