Jā, draugs ir arī pēc divsimt gadiem. Pat pieci simti
un tūkstotis. Mīlestība ... tā vēl ilgāk dzīvo dzīslās mūsu. Pret katru dzīvē
sastapto, jā arī pret ienaidnieku - kaut to bieži paši ne zinām, ne jūtam, ne
saprotam. Pret sievu un mīļāko... te ir kas īpatns redzams gara acīm. Un ne jau
izvirtība tā. Alkas pēc. Ilgas pēc. Sapņi pēc. Gadās, ka cilvēks vēl ir ceļā uz
Mīlestības balto pili. Un tāpēc arī salmu būdās sev guļvietu klāj pelēkā palaga
drānā. Tas nu nav nosodāms nekā. Man
šķiet tā. :) Pelt, lādēt, sodīt, sunīt,
kaunināt – tas ir vieglāk kā roku sniegt un būt par ceļa spieķi. Ūdens krūzi
sniegt, savos matos pēdas mazgāt tam ”grēku pilnajam”. Tas ir daudz grūtāk. Jo
tāpat tas pieprasa (jā gan!) būt pašam Mīlestības pilnam traukam. Un viena alga
vai sudraba biķeris tad esi vai māla krūka ieplaisājusi. Tas ir viena alga.
Mīlestībai trauks nav no svara. Tai pat plaukstās ir vietas gana. Pat
nēzdodziņa stūrī ieplēstā. Vien tai to tur rast. Savu vietu. Un ja tā, tad ceļš
pats savus plienus Tev zem kājām klāj. Uz Balto Mīlestības pili kristāla logiem
un sliekšņiem. Ziedu pilniem dārziem tai apkārt. Rītos izelpojot Saules sapņus
saldos. Cilvēki saka – rasa zied ziedu kausos. Lai zied! Lai staro!
Bet tikmēr pilī baltajā istabas tiek postas. Jauniem
viesiem, kas šeit atnāks jau pēc mirkļa īsa. Pulkstens tik sekundi uz priekšu
būs pagājis. Vien tik daudz.
11.janvāris 2012.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru