Vēl derīgs

Tas bija pirms gada, kad skatījos filmu par Troju. Tieši filmas skatīšanās laikā arī manis zemāk rakstītās rindas tapa. Tās saplūda kopā ar Latvijas dzīvi šodien. Gribās, jau gribās tos laimes augļus baudīt. Bet ja tā laime pirkta par grašiem, tad lēti pirktais arī it ātri un viegli zemē ris. Kas šķir Trojas laikus no šodienas laika? Divas lietas, kuras valda un valdīs līdz pat pasaules galam. DROSME un ĢLĒVULĪBA. Kā atpazīt ? Pēc acu skata, pēc rokas tvēriena un stājas. Runas gan dažādas var būt, gan saldas, gan skarbas. Tās saldās melos, bet skarbās būs īstās. Jā, tās pirmās vairāk vēlamies savās ausīs laist, tik saldas tās. Ļaujot iemigt pašiem savā zemē. Bet otrās var sist tieši krūtīs iekšā. Ja jūti to, tad dzīvs vēl esi un derīgs vairogu rokās ņemt. Lai kā gribētos, tad izvēle Tev viena vien dota ir.    

Sārtā rītausmā uguns bumbas. Vairogi, šķēpi. DROSME. Vai naids arī? Arī jā, bet citāds. Tajā daudz vairāk Dievu SPĒKS. Un valdnieku GODS. Pie Trojas vārtiem. Vienam stāvot. Un jau tad zinot - Stiksa gaida. Ja ne šodien, tad rīt.

Aiz vairoga vai uz tā.

JA...

*** * ***

ja ŠODIEN būtu tā DROSME, SPĒKS un GODS. Viss citādi būtu. Bet gļēvajiem, bet gļēvajiem... vien runas, pļāpas un nievas. Mēles galā. SAVU ZEMI un VALSTI niecinot. Bēgot. Aizrunājot vainas pašiem par savu mātes un tēva zemi. Vai tad maz citādi var būt? Tikai tā mājās tiksi - "uz vairoga". Bet goda vārtiem cauri ieti nebūs ļauts. Savu drosmi un spēku PĀRDEVIS par Jūdasa grašiem.

*** * ***

Vienu jau Stiksa gaida. Uz vairoga. Kā valdniekam tas nākas. Bet citas kaujas. Tās būs rīt. Godājot pat naidnieka šķēpus.